autors dubultojas

Autors stāvēja uz 1. perona un gaidīja vilcienu uz Dubultiem. Gaiss drusku oda pēc samirkušiem cigarešu galiem, drusku pēc atejas un drusku pēc kaut kā salkana, bet visvairāk pēc stacijas. Kā gan citādi stacijā varētu ost, ja ne pēc stacijas. Pēc gulšņiem, eļļām, kaut kāda mazuta vai deguta, dzelzs un sazin kā vēl.
Jābrauc uz Dubultiem slidot. Autors sev bija apsolījis svētdienu pavadīt veselīgi. Tagad, stacijā, gan nekā veselīga viņš nesajuta. Parasta smaka, auksti, vilciens vēl nav pienācis. Nāss uzķēra eļļainu beļašu dvaku. Garām pagāja vīriņš rievotā kamzolītī, arī brauks uz Dubultiem. Sarāvies, sabozies - kamzolītis laikam nesildīja ne nieka. Kaut kur redzēts tips.
Autors ierāva plecos galvu. Vienu nocērt, divas paliek.
Nupat viņam viss jau dubultojās - romāns kvadrātā. Kur ne skaties, visur romāns. Visa dzīve kā romāns. Lasi un brīnies.
Varbūt rakstīt 1. personā? Lai atgādina memuārus. "Es ar Zvaigznes dēlu". Varētu pārdot apgādam Zvaigzne XXL. Vai varbūt labāk - "Es kā roze". Noderētu gan Jura Bozes apgādam, gan Juragailim.
Gaili gan nevajag iepīt, autors padomāja. Piešūs lietu.
Nupat presē bija izskanējusi doma, ka Juragaili nocēluši no jumta. Tā ir zīme, ka nevajag ar to saistīties. Aprīlī gan solīja uzsliet atpakaļ un dzert šampi no kristāla pokāla, sēžot jāteniski uz gaiļa. Bet ka nesanāk ziepes. Tagad valstī viss tik nedroši.
1. personā rakstīt vairs nav modē, domāja autors, stāvēdams uz 1. perona un gaidīdams vilcienu uz Dubultiem. Labāk lai viss dubultojas un vairs nevar saprast, kurš te ir un kurš nav autors. Tālāk no grēka.
- No grēka, grēka gan, - viņš padomāja, - cik tas viss ir nenormāli stulbi. Tā vietā, lai paliktu mājās un normāli izgulētos, jāstāv kaut kādā aukstā un smirdīgā stacijā. Un kas vēl galā būs. Slidotava gan jau slēgta, vagons piepīpēts, cigaretes palika mājās, naudas pietiek labi ja slidu nomai.
- Pie velna visus līgavaiņus! Es taču teicu, ka tā būs, miera ne uz zemes, ne debesīs, - autors pateica pusbalsī un pats sabijās. Kaut kā stulbi tā stāvēt uz perona un runāt 1. personā. Pie tam tik debilus tekstus.
- Kāda zemes, kādas debesis, - autors murmulēja pie sevis. - Kas es, kāds Fricis Bārda? Zvaigžņu ērglis zemes pilnu seju?
Vīriņš rievotajā kamzolītī nemierīgi skatījās. Sarāvies, nosalis, kājās lakādas kurpes.
- Sigareti ņetu? - vīriņš pēkšņi pavaicāja.
Arī tas vēl. Autors aizgriezās un neatbildēja.
Mājās pilns skapis līgavaiņu, arī te neliek mierā. Būtu mierīgi gulējis mājās, ja ne tas skapis.