Dažādas seksa pozas

- Āžkrustā, āžkrustā. - Kora Bliksena domāja, sēdēdama uz soliņa. - Āžkrustā jau ir bijis. Kā vēl var gulēt?
Kora sēdēja parkā un skatījās, kā dīgst zāle. Manai Latvijai. Ja mēs paši savu Latviiju nesargāsim, iznīks visa zāle. Bez Latvijas Tu esi pīslis.
- Vajag kaut ko tādu, ka iebliež. Taisni kā pa aknām. Ieknābā kā ar veserīti. Kā ar putniņa maigo knābi taisni aknās. Aknās un aknās un aknās. Tā femīni.
Kora tikko bija aizgājusi prom no sēdes. Ko var sēdēt visu laiku. Sēde aiz sēdes, ne gara, ne kvēles. Kaut kā jau jādzīvo ir. Mums pašiem mūsu Latvijā. Ja mēs paši Latviju nemīlēsim, kas cits mūs mīlēs.
- Kaut ko tomēr tādu globālu. Lai var tulkot. Lai pasaulē beidzot uzzina, cik Latvijā ir laba literatūra.
Kora pievēra acis. Cik labi bija pirms desmit gadiem Āfrikā rakstnieku mājās. Sēdēt pie bungalo un klausīties savannas skaņās. Saule riet kā sarkana lode, gaisā jocīga smaka. Ne ta sūdi, ne kaut kādi botāniskā dārza augi. Kā ziloņi izritina savus snuķus un peņus. Kā lauvas rēc kā uz kaušanu vai no radību un radīšanas laimes.
- Jā! Vajag kaut ko harmonisku! Un reizē latvisku. Tādu femīni fundamentālu latviskumu ar globālu vientulību un tomēr piederību savai zemei un tautai.
Kora atglauda šķipsnās krāsotos matus. Atkal strīpa ataugusi, jāiet pie friziera.
- Vārdi gan jāliek tādi, lai visi saprot. Nekādas Laimas, Dēklas vai Ūsiņus. Kaut būtu jau smuki. - Kora gandrīz jau apsvēra domu salaist kopā visu latvju panteonu. Lai vairojas Latvijai.
- Bet ej nu pēc tam iztulko. Ar pēdiņām jāliek visi vārdi. Un ej nu amerikānim izskaidro, ko Pīkols dara pie Saules meitām Līgo vakarā. Kā toreiz pat Jitlandē. Arī bija šitik pat riebīgs pavasaris. Sēdēja rakstnieku mājā un dzēra vīnu. Un tad tam stulbajam meksikānim bija jāskaidro, ka sieviešu literatūra nav bābu literatūra. Pilnīgi riebj.
Kora nospieda mobilā telefona pogu. Nu ko var zvanīt, kad jādomā. Lai sēž savā sēdē. Un paši lemj. Cik ta var lemt. Kas tad radīs vērtības, ja visi tikai lems.
- Vajag iešifrēt latvisko un globālo kaut kā tā, ka visi saprot. Bet tā reizē vienkārši, reizē tā, ka nesaprot un tad, kad saprot, tad saprot un tad vairs neviens nav tāds, kas nesaprot, kā bija jāsaprot. Jāsalaiž kopā kādi divi veči un sievieši. Lai atkal nepiešuj to bābu literatūru. Būs jums vīrieši, būs! Tik kā lai nosauc?
Kora izvilka no somas dienas plānotāju. Vilibalds, Zigismunds, Tālrīts, Druvvaldis, Karloss. Tfu, tie jau tādi Undīnes vārdi. Vajag kaut ko citu.
- Poza! Galvenais ir globāla poza! Lai visi saprot, kas tur domāts. Poza, poza. Proza, proza. Kaut ko klasisku un reizē pārlaicīgu.
Kora atglauda matus. Ak šie Latvijas pavasari. Nav ne saule uzlekusi, jau nokrita jūŗiņā. Zelta diegus bārstīdama, zelta drēbes kārstīdama. Tfu, jātiek prom no šitā latviskuma. Tā nekas pārlaicīgi klasisks nesanāks. Neviens atkal neko nesapratīs.
- Bā. Augšā, apakšā? = vai varbūt // Vajag kaut kādu grafisku zīmi. () )( O (O) (@) Tas jau pēc embrija izskatās.
Kora vilka strīpas blociņā. Taisni Tālrītu dienā.
- Jāieliek kaut kas latgalisks! Tas būs blieziens reizē dziļi latviski, apakšā pa aknām. Lai Dēkla Murdupāvela pabrīnās. Un tāpat neviens nesapratīs, varēs pa taisno teikt, ka ārzemju vārds. Īva? Īva valna sīva. O! Jānojauc pēdas. Īva ir dīva, Īvs ir Dīvs. Dīvs. Īvs. Krīvs. Krīvu krīvs.
Un nosaukumā %! Kā sievišķā un vīrišķā balanss. Viņš un viņa. Un strīpa pa vidu. Mūžam nesavienojamais un mūžam salipušais.
Kora ielika matos saulesbrilles. Maitas šļūk ārā.
- Vajag vēl vienu veci. Divi veči un bāba. Lai ir trijstūris. Un autore klāt. Lai visi tie pētnieki brīnās un raksta savus bakalaura darbus. Īvs varētu būt liekais nesaprastais. Un tie divi mīlas pāris. Pirams un Tisbe. Un Īvs pa vidu kā tā strīpa. Vai varbūt tomēr kaut ko intīmāku? Īvs ir gejs. Viņš noteikti ir gejs. Tas sader ar sēdes laikā spriesto - gejus ārā. Lai dzīvo aiz purva latvāņu birzīs. Paši lai stāda. Un katra latvāņa galā pa karogam! Un lai nesaka, ka viņus apspiež! Gejiem savu valsti Latvāniju. Aiz latvāņiem.
Tie divi noteikti guļ kopā. oo vai CD - kaut kā tā. GD dp un ЭE Jā, ЭE būtu labs. Krieviskais un latviskais kā dvīņi. Viņš krievu boļševika dēls, viņa latviešu nacionālistes meita. Bet tas jau ir bijis.
25 neizskatās tik labi. Bet apaļš cipars. Gan jau māksliniece uz vāka mācēs uzzīmēt tā, ka izskatās kā spoguļattēls. 69! 69, kad guļ kopā. 96, kad ir sakasījušies. 9/6 (69)
Velns, vajadzētu tad 69 gabaliņus. Pa kuru laiku tad? Vai tad mūsdienās kāds var iztikt no prozas vien? Neviens tak nevar tikai rakstīt.
Ai, liks tādus īsiņus. Lai jau ir tas postmodernisms. Un lai iepūš. Jo īsāk, jo mazāk var saprast.
Bet to femīno ar jāsaliek. Femīnās radību asinis, asiņu mokas, jaunavības plēves asinis, asinis pa degunu, strutas no truma uz pakaļas, sviedrus seksa laikā, iekāres siekalas, asaras un puņķus guļot bez Īva. Oi, taču vēl mēnešreižu asinis! Neapaugļotas sievietes zemes Adas - elles adītājas, adatu ādas, ādas ārdītājas - zudušo cerību izsīkumu palagos baltos kā ievziedu smārds. Ada, ada, ada, no mīlestības nekā. Amors aizlido pie citas. Jei bogu! Aborts. Amors. Abo? Tas otrs vecis ir viņas nedzimušais dēls, tukls eņģelis Abo.
Nē, nesapratīs. Tas ir par traku. Liks Amoru. Stulbi jau skan. Varbūt Amo? Skan kā suņa vārds, bet drusku var saprast. Ada mīl Amo, Amo Adu nē. Īvs ir augstais dievs, vīrišķi vīrišķais apaugļotājs. Un ne no Adas ādas. Amo ir Adas daļa. Adas dvēseles auglis. Viņas kārīgās miesas saplosītais auglis, kas asinīs iztek viņas palagos.
Amo un Ada guļ kā brālis un māsa - 69. Nekāds tur Īvs. Īvs lai noskatās, kā vajag. Sakārnis tāds. Amo un Ada. Vīrišķi sievišķais vienā būtnē. Viņa un viņš, māte un dēls, mīļākais un mīļākā. Pasaules gals un sākums. Asinīs. Noteikti, ka asinīs. Sarkanu vāku! Obligāti jāliek sarkanu vāku. Un viņš un viņa nešķirami - 6 un 9. Tie paši, bet citi. Kā pasaules embriji, kā saritinājušies pasaules sākumi, kam katram savs gals un astīte. Kā tādi kurkuļi Dieva dīķī. Dīva līķī. Īva īķī.
Jā, tas būs īstais. Amo un Ada asinīs, Īvs kā strīpa pa vidu - vīrišķais. Sarkans vāks un mūžība. 69.
Dīķī iekurkstējās vardes. Pavasaris. Nu jau tās stulbās vardes pūta pilnā rīklē:
- Kurrrrrrrrrr, kurrrrrrrr, krrrrrrr.....
Kora nostenējās vien. Tā ir zīme!!! 6 un 9 astītes kā kurkuļi un šīs varžu balsis! Viņai ir pieskāries Dievs. Ar savu vieglo esības miglu tas ir pārbraucis viņas dvēselei. Romāns būs!
Varētu puspasaules pierakstīt, ja nebūtu jāsēž tajās stulbajās sēdēs. Par geju izsūtīšanām uz Latvāniju, pasaules glābšanām, valūtas piesaistēm.
Kurš tad uzrakstīs visus tos romānus, ja Korai jātiek galā ar visu. Ko tad tulkos, ja romānu nebūs.

gurķu akadēmija

Nu gan Rinaldam Sviedrim bija par daudz. Maz ka nosauc par Raimondu. Tāpat jau dzīvē bijis daudz klapatu un nepatikšanu. Nupat viņš presē izlasīja, ka ir sajaukts ar Armandu Sviedri. Tas gan reizē bija arī ņirdzīgi, jo Armandam nekad nav bijis nekāda sakara ar gurķu akadēmiju un jauno literāro talantu kalvi. Ar to bija jāņemas Rinaldam, jau cik gadu pēc kārtas! Ar visām tām pasistajām rakstniecītēm, matainajiem dzejnieciņiem un lauku tantām, kas pie vecuma izdomā rakstīt memuārus un publicēt mīlestības dzeju.
Rinalds Sviedris sēdēja dzīvoklī pie loga un skatījās, kā divi kaķi vazājas pa pagalmu. Viens iet uz mistkastēm, otrs pa gabaliņu pakaļ. Viens apsēstas, otrs pa gabaliņu. Laikam mīlestība.
Ar literatūras kanonu Rinaldam gan nebija nekāda sakara. Viena gaisa jaukšana, nekas vairāk. Izdomā paši un tad sāk cepties. Lai literatūras skolotājas taisa savus sarakstus, rakstniekiem jāraksta tālāk un jāmāca citiem rakstīt.
Ar to mācīšanu bija kā bija. Haltūrkapitāla fonds tusa, tusa, kamēr iztusa - gurķu akadēmijai naudas nebūs. Nu, nebūs tak, lai nav. Iztiks bez gurķiem. Gan jau tāpat kaut ko rakstīs. Tomēr stulbi, viss darbs pakāsts, viss lupatās. Cik stundu bija jānoņemas, kamēr pielauza Dēklu un Koru - nē, ko nu šīs, šīs jau neko, lai māca citi. Nu kur ta tie citi ir. Rapse kā raus, tā paraus, mandeļu acis zibinādama. Bumbieris ir par maigu. Tur vajag tādas ar krampi un izglītību. Lai ja pasaka, tad ir - pielīp kā ar skoču.
Izputēs tā latvju literatūra, tad redzēs. Nekur citur šitā nav kā pie mums. Paši pūta, paši dega - kaut ko samurgo, kaut kādus stāstiņus vai pantiņus, jau dzejnieki. Ne tur pantmēra, ne alegoriju. Neko nejēdz par postmodernismu un diskursiem. Tik nokrāso melnus matus un aiziet.
Kaķi bija apsēdušies katrs savā piebrauktuves pusē un sastinguši skatījās. Kaut kā jau tā krīze jāiztur. Un lai maksā tie autori. Ls 372 par gurķu akadēmiju nemaz nav tik daudz. Nebūs te nekāda siltumnīca. Kurš varēs samaksāt, tas rakstīs. Un kurš rakstīs, tas varēs atpelnīt. Beidzot latviešiem būs normāla komerciālā literatūra, ne tikai kapu dzeja un memuāri.

kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.