autors dubultojas

Autors stāvēja uz 1. perona un gaidīja vilcienu uz Dubultiem. Gaiss drusku oda pēc samirkušiem cigarešu galiem, drusku pēc atejas un drusku pēc kaut kā salkana, bet visvairāk pēc stacijas. Kā gan citādi stacijā varētu ost, ja ne pēc stacijas. Pēc gulšņiem, eļļām, kaut kāda mazuta vai deguta, dzelzs un sazin kā vēl.
Jābrauc uz Dubultiem slidot. Autors sev bija apsolījis svētdienu pavadīt veselīgi. Tagad, stacijā, gan nekā veselīga viņš nesajuta. Parasta smaka, auksti, vilciens vēl nav pienācis. Nāss uzķēra eļļainu beļašu dvaku. Garām pagāja vīriņš rievotā kamzolītī, arī brauks uz Dubultiem. Sarāvies, sabozies - kamzolītis laikam nesildīja ne nieka. Kaut kur redzēts tips.
Autors ierāva plecos galvu. Vienu nocērt, divas paliek.
Nupat viņam viss jau dubultojās - romāns kvadrātā. Kur ne skaties, visur romāns. Visa dzīve kā romāns. Lasi un brīnies.
Varbūt rakstīt 1. personā? Lai atgādina memuārus. "Es ar Zvaigznes dēlu". Varētu pārdot apgādam Zvaigzne XXL. Vai varbūt labāk - "Es kā roze". Noderētu gan Jura Bozes apgādam, gan Juragailim.
Gaili gan nevajag iepīt, autors padomāja. Piešūs lietu.
Nupat presē bija izskanējusi doma, ka Juragaili nocēluši no jumta. Tā ir zīme, ka nevajag ar to saistīties. Aprīlī gan solīja uzsliet atpakaļ un dzert šampi no kristāla pokāla, sēžot jāteniski uz gaiļa. Bet ka nesanāk ziepes. Tagad valstī viss tik nedroši.
1. personā rakstīt vairs nav modē, domāja autors, stāvēdams uz 1. perona un gaidīdams vilcienu uz Dubultiem. Labāk lai viss dubultojas un vairs nevar saprast, kurš te ir un kurš nav autors. Tālāk no grēka.
- No grēka, grēka gan, - viņš padomāja, - cik tas viss ir nenormāli stulbi. Tā vietā, lai paliktu mājās un normāli izgulētos, jāstāv kaut kādā aukstā un smirdīgā stacijā. Un kas vēl galā būs. Slidotava gan jau slēgta, vagons piepīpēts, cigaretes palika mājās, naudas pietiek labi ja slidu nomai.
- Pie velna visus līgavaiņus! Es taču teicu, ka tā būs, miera ne uz zemes, ne debesīs, - autors pateica pusbalsī un pats sabijās. Kaut kā stulbi tā stāvēt uz perona un runāt 1. personā. Pie tam tik debilus tekstus.
- Kāda zemes, kādas debesis, - autors murmulēja pie sevis. - Kas es, kāds Fricis Bārda? Zvaigžņu ērglis zemes pilnu seju?
Vīriņš rievotajā kamzolītī nemierīgi skatījās. Sarāvies, nosalis, kājās lakādas kurpes.
- Sigareti ņetu? - vīriņš pēkšņi pavaicāja.
Arī tas vēl. Autors aizgriezās un neatbildēja.
Mājās pilns skapis līgavaiņu, arī te neliek mierā. Būtu mierīgi gulējis mājās, ja ne tas skapis.

mala

Undīne Rapse aptina ap galvu lakatu, sasēja mezglā - skariņas nokarājās gar ausīm un mazliet kutināja. Tā ne. Viņa lakatu sasēja vēlreiz. Skariņas gan pieskārās pierei, tomēr vismaz mati netraucēja.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.