elle un grebene

Vajag kā Europā. Kā labākajās universitātēs.
Austra Zeķe stāvēja vestibilā ar visiem Abrenes Universitātes papīriem rokās. Nu viņa bija AU studiju nama likumīga varassieva, nu visi dancos pēc Zeķes stabules, nu būs miers un kārtība. Staigās zeķēs un nepīkstēs ne nieka. Lai gan ir tik forši, tik interesanti paklausīties, kā pīkst. Tāda procesa sajūta. Cik interesanti tomēr ir cilvēki, kas domā paši. Skatīties, nenoskatīties.
Sienas jāpārkrāso. Vajag jaunā laika dvesmu. Varētu pielikt digitālu pulksteni, kas rāda Europas laiku. Un digitalizētu Europas dzeju.
Egons Sviedris gan jau iztulkotu no katras Europas universitātes pa dzejnieciņam. Uz Karlosu Bērniņu jau nevar paļauties, tam tik disertācijas prātā. It kā kāds ticētu, ka viņam tur kas iznāks. Bet lai tik dzejo - ka tik nenēsā grebeni un neapkauno AU studiju namu.
Cita neviena dzejnieka nav. Un sapīties ar Armandu Sviedri ar nav labi. Tas atkal sāks stāstīt, ka viņam nav nekāda sakara ar Raimondu Sviedri un ka nepazīst nekādu Rinaldu Sviedri. Un ka vispār neraksta nekādu dzeju un neko netulko. Gan jau dzejo pa vakariem un publicē Vairogā. Tik neko nesaka!
Lai pūš vien! Skaidrs, ka raksta un tulko. Kā tu vari būt Sviedris un neko nedarīt ar dzeju.
Re, Egons gan lāga cilvēks. Jau uzdāvināja jaunajam vestibilam jaunākos Pentaura numurus. Sanāks vesels plaukts! Cerams, ka nav atkal sarakstījis iekšā visādas muļķības - Mīļajai Austrai. Un tādā garā.
No Ulda Sviedra, Raimonda tēva brālēna, ar nekāda labuma. Cep tik avīzēs savas muļķības. Neliks tak vestibilā avīzes. Nav tak nekāda publiskā ateja!
Bet kaut ko digitālu vajag. Kaut ko europeiski smalku. Vai varbūt uzreiz kaut ko pārlaicīgu. No pasaules dvesmas. Visu pasaules universitāšu pulksteņus. Digitālos. Lai tikšķ. Visa pasaule Zeķes vestibilā!
Vai varbūt Ņujorkas laiku. Lai ir kā elles ķēkis! Jā, ķēķis! Kaut ko drūmu un baisu! Noteikti ir kāda krāsa, kas uzdzen depresiju jau pie pirmās pusminūtes.
Par krāsu jāpavaicā visdarim Antonam Čiekuram. Tas zinās.
Lai gan ko tāds var zināt. Noķellēja toreiz visas sienas ar kaut kādu cāļu krāsu. Nu kas tur no Europas, kas no zinātnes. Kā tādā vistu kūtī. Bet te tak nemācās nekādi panki ar grebenēm! Te studē māklas zinātnes! Un bez drūma fona nebūs nekādas zinātnes.
Vajag gan, vajag ko ellisku! Drūmu un riebīgu! Un nekādus beņķus, lai tie būtu kaut no paša elleskoka. Atkal sēdēs visi un trīsies, uzglūnēs un lūrēs, vaktēs un pieskatīs.
AU studiju namā nav ko jāsēž. Te katram jājūtas brīvi kā putnam un jālido - žviuks cauri vestibilam un miers. Ne pa labi, ne pa kreisi.
Varbūt ņemt asiņu krāsu? Mēnešreižu sarkans un melns. Gotiski baiss un notecējis.
Vai varbūt kaut ko sastrutojuša un piemilzuša augoņa krāsā - zili melni violets ar sarkanu.
Bet vajag arī kaut ko digitālu. Liels monitors. Skaita sekundes līdz nāvei. Nē, līdz bakalaura eksāmenam! Jā, tas varētu būt īstais!
Katram studentam imatrikulējot skaustā ievada čipu. Un tur iekšā eksmatrikulācijas datums. Ja paņem akadēmisko gadu, čipu pārprogrammē.
Kā students tuvojas monitoram, bet tuvoties vajadzēs, jo kā citādi tiks cauri, tā uz monitora cipari, atskan tikšķi. Automātiski sāk atskaņot, cik studentam vēl palicis laika AU studiju namā.
Jā, tas varētu būt īstais.
Visi pabeigs laikā. Programma zels un plauks! Austras Zeķes laikā neviens neslinkos un nevilks gumiju.
Vismaz vestibilā ne.

pludmale

- Filoloģija ir kā krāšņs zieds! - iesaucās Antoņina Pursīte, saņemdama AU studija nama Vecajo padomes balsu vairākumu. Lai nu piesargās visas pelēkās žaketītes un pelēkie monogrāfiju vāciņi! No šī brīža pelēkā krāsa lipoloģijā ir aizliegta ar likumu!
Vispirms Antoņina izstūma koridorā apputējušo palmu. Ko mētājas kā tāda sociālistiskā reālisma palieka! Pēc tam kārta pienāca bufetei ar ieplīsušo glāžu turētāju. Jāsaka, par mīkstajiem krēsliem Antoņina drusku šaubījās. Forma bija pavisam nefiloloģiski jutekliska, nodilušais sarkanā samta apklājs un glāzes kājai līdzīgais pamats, uz kura griezās ieapaļais krēsls, tomēr bija dekadentiski vilinošs. Varbūt ja apvilktu ar jaunu drēbi?
Antoņina uzgrieza telefonā AU studiju nama visdara Antona Čiekura numuru:
- Halo, halo! Te es. Klausies, vajag drēbi. Metri pieci. Varbūt var no aktu zāles aizkariem? Kodes saēdušas? Tak ne jau no tiem! Pasūti drēbi aizkariem, pa virsu pieci metri. Vajag renovēt krēslus!
Brīdi padomājusi viņa zvanīja atkal.
- Halo, halo! Klausies, Anton, nekādu drēbi nevajag. Nekādu samtu. Taisīsim no koka! Man ir vīzija! Cietos solos dzimst augstas domas! Jo cietāks sols, jo augstāks lidojums! Priede, tu saki, ir mīksts koks? Jātaisa no ozola! Par mīkstu? Esot kaut kāds ugunskoks, kas ne deg, ne slīkst, ne ar zāģi zāģējams? Tavam paziņam būs priekš četriem beņķiem? Lai taisa. Latviskā formā. Ar Ūsiņa zīmi. Nē, nē, tas atgādinās Anci Ūsi. Taisi ar Jumi un Austras koku. Austra apvainosies? Nu tad taisi ar ugunskrustu. Ugunskoka ugunssoli ar ugunszīmēm! tas būs īstais!
Antoņina braucīja ar zābaka papēdi izdilušo linoleju. Tas arī pelēks. Viss nodzīvots un nojāts līdz nesaprašanai. Kāda te vairs zinātne.
Viņa ielika somā Samantas Ezerietes disertācijas melnraksta pirmo nodaļu un aizvēra aiz sevis durvis. Tās arī pelēkas! Nu kas tas ir!
Purpinādama Antoņina Pursīte izgāja cauri pelēkajam koridoram ar eļļas krāsā tapušajiem zaļi brūnajiem latvju rakstiem, cauri apdrupušajam vestibilam un garām ziņojumu dēlim, kas bija apvilkts ar izstaipītu linu drānu un pie kura karājās daži paziņojumi par AU studiju nama profesoru vēlēšanām un AU studentu stipendiju izmaksām, nokāpa lejā pa pelēkajām trepēm, kas bija klātas ar pelēka linoleja plāksnītēm, izgāja cauri pelēkajai priekštelpai ar apputējušās vaska puķes aizēnoto logu, izgāja ārā no pelēkā AU studiju nama un paskatījās augšup. Apputējuši liepu zari un apmākušās debesis.
- Nu kas tas ir, - viņa domāja, - grāmatas viņi izdod pelēkos vākos, māca pelēkā mājā, teorijas arī viņiem pelēkas. Nekādas dzīvības! Filoloģijai ir jābūt latviski spriganai! Kā tādai dainai!
Viņa stāvēja uz pelēkā lieveņa, skatījās uz puķudobi, ko apjoza pelēki betona kluči.
- Ideja! - Antoņina iesaucās! - Saules krāsa! Dzeltens! Jā, dzeltens! Dzeltens, sarkans, oranžs, košs! Pludmale!!! Saules zeme. AU studiju nams tagad būs saules zeme!
Viņa jau redzēja savu monogrāfiju "Saules koks" - drīz zaļiem, drīz ziliem, drīz sarkaniem zariem uz dzeltena vāka mirgoja viņas vārds. Saules dainas. Saules spozme. Esmu sasmēlies es saules...
- Halo, halo! Čiekur, tu? Klausies, Anton, ir lieta! Pasūti spaini dzeltenās krāsas. Tos koka beņķus taisi lielākus, bet ar spraugām, lai sēdētājiem smiltis izbirst. Gleznu! Vajag gleznu! Kaut ko dzeltenu. Autors? Kāda atšķirība. Kaut kas slavens. Pasaki, ka vajag lielu un dzeltenu!