elle un grebene

Vajag kā Europā. Kā labākajās universitātēs.
Austra Zeķe stāvēja vestibilā ar visiem Abrenes Universitātes papīriem rokās. Nu viņa bija AU studiju nama likumīga varassieva, nu visi dancos pēc Zeķes stabules, nu būs miers un kārtība. Staigās zeķēs un nepīkstēs ne nieka. Lai gan ir tik forši, tik interesanti paklausīties, kā pīkst. Tāda procesa sajūta. Cik interesanti tomēr ir cilvēki, kas domā paši. Skatīties, nenoskatīties.
Sienas jāpārkrāso. Vajag jaunā laika dvesmu. Varētu pielikt digitālu pulksteni, kas rāda Europas laiku. Un digitalizētu Europas dzeju.
Egons Sviedris gan jau iztulkotu no katras Europas universitātes pa dzejnieciņam. Uz Karlosu Bērniņu jau nevar paļauties, tam tik disertācijas prātā. It kā kāds ticētu, ka viņam tur kas iznāks. Bet lai tik dzejo - ka tik nenēsā grebeni un neapkauno AU studiju namu.
Cita neviena dzejnieka nav. Un sapīties ar Armandu Sviedri ar nav labi. Tas atkal sāks stāstīt, ka viņam nav nekāda sakara ar Raimondu Sviedri un ka nepazīst nekādu Rinaldu Sviedri. Un ka vispār neraksta nekādu dzeju un neko netulko. Gan jau dzejo pa vakariem un publicē Vairogā. Tik neko nesaka!
Lai pūš vien! Skaidrs, ka raksta un tulko. Kā tu vari būt Sviedris un neko nedarīt ar dzeju.
Re, Egons gan lāga cilvēks. Jau uzdāvināja jaunajam vestibilam jaunākos Pentaura numurus. Sanāks vesels plaukts! Cerams, ka nav atkal sarakstījis iekšā visādas muļķības - Mīļajai Austrai. Un tādā garā.
No Ulda Sviedra, Raimonda tēva brālēna, ar nekāda labuma. Cep tik avīzēs savas muļķības. Neliks tak vestibilā avīzes. Nav tak nekāda publiskā ateja!
Bet kaut ko digitālu vajag. Kaut ko europeiski smalku. Vai varbūt uzreiz kaut ko pārlaicīgu. No pasaules dvesmas. Visu pasaules universitāšu pulksteņus. Digitālos. Lai tikšķ. Visa pasaule Zeķes vestibilā!
Vai varbūt Ņujorkas laiku. Lai ir kā elles ķēkis! Jā, ķēķis! Kaut ko drūmu un baisu! Noteikti ir kāda krāsa, kas uzdzen depresiju jau pie pirmās pusminūtes.
Par krāsu jāpavaicā visdarim Antonam Čiekuram. Tas zinās.
Lai gan ko tāds var zināt. Noķellēja toreiz visas sienas ar kaut kādu cāļu krāsu. Nu kas tur no Europas, kas no zinātnes. Kā tādā vistu kūtī. Bet te tak nemācās nekādi panki ar grebenēm! Te studē māklas zinātnes! Un bez drūma fona nebūs nekādas zinātnes.
Vajag gan, vajag ko ellisku! Drūmu un riebīgu! Un nekādus beņķus, lai tie būtu kaut no paša elleskoka. Atkal sēdēs visi un trīsies, uzglūnēs un lūrēs, vaktēs un pieskatīs.
AU studiju namā nav ko jāsēž. Te katram jājūtas brīvi kā putnam un jālido - žviuks cauri vestibilam un miers. Ne pa labi, ne pa kreisi.
Varbūt ņemt asiņu krāsu? Mēnešreižu sarkans un melns. Gotiski baiss un notecējis.
Vai varbūt kaut ko sastrutojuša un piemilzuša augoņa krāsā - zili melni violets ar sarkanu.
Bet vajag arī kaut ko digitālu. Liels monitors. Skaita sekundes līdz nāvei. Nē, līdz bakalaura eksāmenam! Jā, tas varētu būt īstais!
Katram studentam imatrikulējot skaustā ievada čipu. Un tur iekšā eksmatrikulācijas datums. Ja paņem akadēmisko gadu, čipu pārprogrammē.
Kā students tuvojas monitoram, bet tuvoties vajadzēs, jo kā citādi tiks cauri, tā uz monitora cipari, atskan tikšķi. Automātiski sāk atskaņot, cik studentam vēl palicis laika AU studiju namā.
Jā, tas varētu būt īstais.
Visi pabeigs laikā. Programma zels un plauks! Austras Zeķes laikā neviens neslinkos un nevilks gumiju.
Vismaz vestibilā ne.

Āžkrusta diena

- Negulēšu āžkrustā! Negulēšu un viss!
Sigita Jātniece piesita kāju un nikni skatījās uz visiem.
- Bet Sigitiņ, - mīlīgi iesāka Antoņina. - Kādam taču ir jāguļ. - Viņa centās nomierināt satraukto dzejnieci un domāja, ka ziedošanās tautas labā būtu labs iegansts. Dzejnieks taču ir tautas dvēsele.
- Kādam! Bet ne jau man! - Sigita bija nevaldāma un no niknuma tik tikko valdījās.
- Tieši tu vari būt kāds, kas ziedojas un izved savu tautu... - Antoņina uzmanīgi iesāka.
Kaut kā jācenšas dabūt gatavu, ka tā dzejniece ziedojas. Pēc tam varētu pētīt un nenopētīties, kas viņai lika. Un tikai uzmanīgs pētnieks pamanītu šo īso sarunu. Šo divu pasauļu saduri. Pilsoniskums un pilsoniskums. Divi pilsoniskumi un tautas vārds. Tautas vārds kā tautas likteņa kalējs. Vārdos pateikts, neizkaļams, dzīves ziņā dziļi zveļams.
Turklāt kas par niknumu! Sit pušu Aspaziju. Ja varētu, nofotografētu. Pēc tam varētu analizēt. Bet baterijas nosēdušās. Te, purvā, nav jau kur uzlādēt. Brien un brien. Krīze gatavā.
- Kas ieveda, lai izved. Es rakstīju dzeju. Nevienam ēst neprasīju. Un nekādā āžkrustā negulēšu.
- Neprasīji gan? - Antoņina aizsvilās. - Nevienu pašu reizi? Nevienu stipendiju, nevienu projektu?
- Paši deva. Un āžkrustā es negulēšu. Ko tas Ričards Maigais gan iedomājas. Performances viņam. Atradis performances! - Sigita Jātniece atkal uzvilkās. - Performanitors mafinators!!!
Nu Antoņina Pursīte palika uz mutes. Dzejnieks paliek dzejnieks. Valodas kalvis.