Āžkrusta diena

- Negulēšu āžkrustā! Negulēšu un viss!
Sigita Jātniece piesita kāju un nikni skatījās uz visiem.
- Bet Sigitiņ, - mīlīgi iesāka Antoņina. - Kādam taču ir jāguļ. - Viņa centās nomierināt satraukto dzejnieci un domāja, ka ziedošanās tautas labā būtu labs iegansts. Dzejnieks taču ir tautas dvēsele.
- Kādam! Bet ne jau man! - Sigita bija nevaldāma un no niknuma tik tikko valdījās.
- Tieši tu vari būt kāds, kas ziedojas un izved savu tautu... - Antoņina uzmanīgi iesāka.
Kaut kā jācenšas dabūt gatavu, ka tā dzejniece ziedojas. Pēc tam varētu pētīt un nenopētīties, kas viņai lika. Un tikai uzmanīgs pētnieks pamanītu šo īso sarunu. Šo divu pasauļu saduri. Pilsoniskums un pilsoniskums. Divi pilsoniskumi un tautas vārds. Tautas vārds kā tautas likteņa kalējs. Vārdos pateikts, neizkaļams, dzīves ziņā dziļi zveļams.
Turklāt kas par niknumu! Sit pušu Aspaziju. Ja varētu, nofotografētu. Pēc tam varētu analizēt. Bet baterijas nosēdušās. Te, purvā, nav jau kur uzlādēt. Brien un brien. Krīze gatavā.
- Kas ieveda, lai izved. Es rakstīju dzeju. Nevienam ēst neprasīju. Un nekādā āžkrustā negulēšu.
- Neprasīji gan? - Antoņina aizsvilās. - Nevienu pašu reizi? Nevienu stipendiju, nevienu projektu?
- Paši deva. Un āžkrustā es negulēšu. Ko tas Ričards Maigais gan iedomājas. Performances viņam. Atradis performances! - Sigita Jātniece atkal uzvilkās. - Performanitors mafinators!!!
Nu Antoņina Pursīte palika uz mutes. Dzejnieks paliek dzejnieks. Valodas kalvis.

kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.

purvā

Ka pie Latvānijas robežām daudz purvu un slīkšņu, zināja katrs. Skolā visi bija mācījušies par purvaino zemi aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tikai skolā neviens nebija mācījies, cik šie purvi patiesībā ir lieli un slapji.
Antoņina Pursīte atglauda matus no nosvīdušās pieres un pārlaida skatu apvārksnim. Kur ne acis laid, visur pie horizonta slējās sīku priedīšu mežs. Nemanīja ne niedru, ne garāku koku. Purvā, purvā viss bija. Vienā vienīgā purvā. Kur lai iet?
Ja viņa to nebūtu zinājusi, nebūtu laidusies ceļā. Tagad aiz viņas, šļakstinādama rāvaino ūdeni, brida visa tauta. Viņa zināja. Tikai tā zināšana bija pagaisusi. Te, purva vidū, nekas vairs nelikās vienkārši. Te nevarēja nojaust ne virzienu, ne ceļu. No ciņa uz cini veda ceļš. Tas ir, ceļš neveda. Veda viņa, saiešanas nama biedre, tautas mīlētā Antoņina Pursīte.
Tikai viņa pati nojauta, kādā purvā viss ir. Viņa bija cerējusi drīz ieraudzīt otra krasta priedes. Bet nemanīja neko, kas atšķirtos no ainavas - purvains klajums ar ūdeņainām slīkšņām. Nu jau arī aiz muguras vairs nemanīja neko - tikai tādu pašu klajumu.
Tomēr viņa saņēmās un brida. Gumijnieki nožļurkstēja, izvilkti no brūnās rāvas. Ejam. Aiz purva ir Latvānija.