Deportācijas

Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.

Dažādas seksa pozas

- Āžkrustā, āžkrustā. - Kora Bliksena domāja, sēdēdama uz soliņa. - Āžkrustā jau ir bijis. Kā vēl var gulēt?
Kora sēdēja parkā un skatījās, kā dīgst zāle. Manai Latvijai. Ja mēs paši savu Latviiju nesargāsim, iznīks visa zāle. Bez Latvijas Tu esi pīslis.
- Vajag kaut ko tādu, ka iebliež. Taisni kā pa aknām. Ieknābā kā ar veserīti. Kā ar putniņa maigo knābi taisni aknās. Aknās un aknās un aknās. Tā femīni.
Kora tikko bija aizgājusi prom no sēdes. Ko var sēdēt visu laiku. Sēde aiz sēdes, ne gara, ne kvēles. Kaut kā jau jādzīvo ir. Mums pašiem mūsu Latvijā. Ja mēs paši Latviju nemīlēsim, kas cits mūs mīlēs.
- Kaut ko tomēr tādu globālu. Lai var tulkot. Lai pasaulē beidzot uzzina, cik Latvijā ir laba literatūra.
Kora pievēra acis. Cik labi bija pirms desmit gadiem Āfrikā rakstnieku mājās. Sēdēt pie bungalo un klausīties savannas skaņās. Saule riet kā sarkana lode, gaisā jocīga smaka. Ne ta sūdi, ne kaut kādi botāniskā dārza augi. Kā ziloņi izritina savus snuķus un peņus. Kā lauvas rēc kā uz kaušanu vai no radību un radīšanas laimes.
- Jā! Vajag kaut ko harmonisku! Un reizē latvisku. Tādu femīni fundamentālu latviskumu ar globālu vientulību un tomēr piederību savai zemei un tautai.
Kora atglauda šķipsnās krāsotos matus. Atkal strīpa ataugusi, jāiet pie friziera.
- Vārdi gan jāliek tādi, lai visi saprot. Nekādas Laimas, Dēklas vai Ūsiņus. Kaut būtu jau smuki. - Kora gandrīz jau apsvēra domu salaist kopā visu latvju panteonu. Lai vairojas Latvijai.
- Bet ej nu pēc tam iztulko. Ar pēdiņām jāliek visi vārdi. Un ej nu amerikānim izskaidro, ko Pīkols dara pie Saules meitām Līgo vakarā. Kā toreiz pat Jitlandē. Arī bija šitik pat riebīgs pavasaris. Sēdēja rakstnieku mājā un dzēra vīnu. Un tad tam stulbajam meksikānim bija jāskaidro, ka sieviešu literatūra nav bābu literatūra. Pilnīgi riebj.
Kora nospieda mobilā telefona pogu. Nu ko var zvanīt, kad jādomā. Lai sēž savā sēdē. Un paši lemj. Cik ta var lemt. Kas tad radīs vērtības, ja visi tikai lems.
- Vajag iešifrēt latvisko un globālo kaut kā tā, ka visi saprot. Bet tā reizē vienkārši, reizē tā, ka nesaprot un tad, kad saprot, tad saprot un tad vairs neviens nav tāds, kas nesaprot, kā bija jāsaprot. Jāsalaiž kopā kādi divi veči un sievieši. Lai atkal nepiešuj to bābu literatūru. Būs jums vīrieši, būs! Tik kā lai nosauc?
Kora izvilka no somas dienas plānotāju. Vilibalds, Zigismunds, Tālrīts, Druvvaldis, Karloss. Tfu, tie jau tādi Undīnes vārdi. Vajag kaut ko citu.
- Poza! Galvenais ir globāla poza! Lai visi saprot, kas tur domāts. Poza, poza. Proza, proza. Kaut ko klasisku un reizē pārlaicīgu.
Kora atglauda matus. Ak šie Latvijas pavasari. Nav ne saule uzlekusi, jau nokrita jūŗiņā. Zelta diegus bārstīdama, zelta drēbes kārstīdama. Tfu, jātiek prom no šitā latviskuma. Tā nekas pārlaicīgi klasisks nesanāks. Neviens atkal neko nesapratīs.
- Bā. Augšā, apakšā? = vai varbūt // Vajag kaut kādu grafisku zīmi. () )( O (O) (@) Tas jau pēc embrija izskatās.
Kora vilka strīpas blociņā. Taisni Tālrītu dienā.
- Jāieliek kaut kas latgalisks! Tas būs blieziens reizē dziļi latviski, apakšā pa aknām. Lai Dēkla Murdupāvela pabrīnās. Un tāpat neviens nesapratīs, varēs pa taisno teikt, ka ārzemju vārds. Īva? Īva valna sīva. O! Jānojauc pēdas. Īva ir dīva, Īvs ir Dīvs. Dīvs. Īvs. Krīvs. Krīvu krīvs.
Un nosaukumā %! Kā sievišķā un vīrišķā balanss. Viņš un viņa. Un strīpa pa vidu. Mūžam nesavienojamais un mūžam salipušais.
Kora ielika matos saulesbrilles. Maitas šļūk ārā.
- Vajag vēl vienu veci. Divi veči un bāba. Lai ir trijstūris. Un autore klāt. Lai visi tie pētnieki brīnās un raksta savus bakalaura darbus. Īvs varētu būt liekais nesaprastais. Un tie divi mīlas pāris. Pirams un Tisbe. Un Īvs pa vidu kā tā strīpa. Vai varbūt tomēr kaut ko intīmāku? Īvs ir gejs. Viņš noteikti ir gejs. Tas sader ar sēdes laikā spriesto - gejus ārā. Lai dzīvo aiz purva latvāņu birzīs. Paši lai stāda. Un katra latvāņa galā pa karogam! Un lai nesaka, ka viņus apspiež! Gejiem savu valsti Latvāniju. Aiz latvāņiem.
Tie divi noteikti guļ kopā. oo vai CD - kaut kā tā. GD dp un ЭE Jā, ЭE būtu labs. Krieviskais un latviskais kā dvīņi. Viņš krievu boļševika dēls, viņa latviešu nacionālistes meita. Bet tas jau ir bijis.
25 neizskatās tik labi. Bet apaļš cipars. Gan jau māksliniece uz vāka mācēs uzzīmēt tā, ka izskatās kā spoguļattēls. 69! 69, kad guļ kopā. 96, kad ir sakasījušies. 9/6 (69)
Velns, vajadzētu tad 69 gabaliņus. Pa kuru laiku tad? Vai tad mūsdienās kāds var iztikt no prozas vien? Neviens tak nevar tikai rakstīt.
Ai, liks tādus īsiņus. Lai jau ir tas postmodernisms. Un lai iepūš. Jo īsāk, jo mazāk var saprast.
Bet to femīno ar jāsaliek. Femīnās radību asinis, asiņu mokas, jaunavības plēves asinis, asinis pa degunu, strutas no truma uz pakaļas, sviedrus seksa laikā, iekāres siekalas, asaras un puņķus guļot bez Īva. Oi, taču vēl mēnešreižu asinis! Neapaugļotas sievietes zemes Adas - elles adītājas, adatu ādas, ādas ārdītājas - zudušo cerību izsīkumu palagos baltos kā ievziedu smārds. Ada, ada, ada, no mīlestības nekā. Amors aizlido pie citas. Jei bogu! Aborts. Amors. Abo? Tas otrs vecis ir viņas nedzimušais dēls, tukls eņģelis Abo.
Nē, nesapratīs. Tas ir par traku. Liks Amoru. Stulbi jau skan. Varbūt Amo? Skan kā suņa vārds, bet drusku var saprast. Ada mīl Amo, Amo Adu nē. Īvs ir augstais dievs, vīrišķi vīrišķais apaugļotājs. Un ne no Adas ādas. Amo ir Adas daļa. Adas dvēseles auglis. Viņas kārīgās miesas saplosītais auglis, kas asinīs iztek viņas palagos.
Amo un Ada guļ kā brālis un māsa - 69. Nekāds tur Īvs. Īvs lai noskatās, kā vajag. Sakārnis tāds. Amo un Ada. Vīrišķi sievišķais vienā būtnē. Viņa un viņš, māte un dēls, mīļākais un mīļākā. Pasaules gals un sākums. Asinīs. Noteikti, ka asinīs. Sarkanu vāku! Obligāti jāliek sarkanu vāku. Un viņš un viņa nešķirami - 6 un 9. Tie paši, bet citi. Kā pasaules embriji, kā saritinājušies pasaules sākumi, kam katram savs gals un astīte. Kā tādi kurkuļi Dieva dīķī. Dīva līķī. Īva īķī.
Jā, tas būs īstais. Amo un Ada asinīs, Īvs kā strīpa pa vidu - vīrišķais. Sarkans vāks un mūžība. 69.
Dīķī iekurkstējās vardes. Pavasaris. Nu jau tās stulbās vardes pūta pilnā rīklē:
- Kurrrrrrrrrr, kurrrrrrrr, krrrrrrr.....
Kora nostenējās vien. Tā ir zīme!!! 6 un 9 astītes kā kurkuļi un šīs varžu balsis! Viņai ir pieskāries Dievs. Ar savu vieglo esības miglu tas ir pārbraucis viņas dvēselei. Romāns būs!
Varētu puspasaules pierakstīt, ja nebūtu jāsēž tajās stulbajās sēdēs. Par geju izsūtīšanām uz Latvāniju, pasaules glābšanām, valūtas piesaistēm.
Kurš tad uzrakstīs visus tos romānus, ja Korai jātiek galā ar visu. Ko tad tulkos, ja romānu nebūs.

gurķu akadēmija

Nu gan Rinaldam Sviedrim bija par daudz. Maz ka nosauc par Raimondu. Tāpat jau dzīvē bijis daudz klapatu un nepatikšanu. Nupat viņš presē izlasīja, ka ir sajaukts ar Armandu Sviedri. Tas gan reizē bija arī ņirdzīgi, jo Armandam nekad nav bijis nekāda sakara ar gurķu akadēmiju un jauno literāro talantu kalvi. Ar to bija jāņemas Rinaldam, jau cik gadu pēc kārtas! Ar visām tām pasistajām rakstniecītēm, matainajiem dzejnieciņiem un lauku tantām, kas pie vecuma izdomā rakstīt memuārus un publicēt mīlestības dzeju.
Rinalds Sviedris sēdēja dzīvoklī pie loga un skatījās, kā divi kaķi vazājas pa pagalmu. Viens iet uz mistkastēm, otrs pa gabaliņu pakaļ. Viens apsēstas, otrs pa gabaliņu. Laikam mīlestība.
Ar literatūras kanonu Rinaldam gan nebija nekāda sakara. Viena gaisa jaukšana, nekas vairāk. Izdomā paši un tad sāk cepties. Lai literatūras skolotājas taisa savus sarakstus, rakstniekiem jāraksta tālāk un jāmāca citiem rakstīt.
Ar to mācīšanu bija kā bija. Haltūrkapitāla fonds tusa, tusa, kamēr iztusa - gurķu akadēmijai naudas nebūs. Nu, nebūs tak, lai nav. Iztiks bez gurķiem. Gan jau tāpat kaut ko rakstīs. Tomēr stulbi, viss darbs pakāsts, viss lupatās. Cik stundu bija jānoņemas, kamēr pielauza Dēklu un Koru - nē, ko nu šīs, šīs jau neko, lai māca citi. Nu kur ta tie citi ir. Rapse kā raus, tā paraus, mandeļu acis zibinādama. Bumbieris ir par maigu. Tur vajag tādas ar krampi un izglītību. Lai ja pasaka, tad ir - pielīp kā ar skoču.
Izputēs tā latvju literatūra, tad redzēs. Nekur citur šitā nav kā pie mums. Paši pūta, paši dega - kaut ko samurgo, kaut kādus stāstiņus vai pantiņus, jau dzejnieki. Ne tur pantmēra, ne alegoriju. Neko nejēdz par postmodernismu un diskursiem. Tik nokrāso melnus matus un aiziet.
Kaķi bija apsēdušies katrs savā piebrauktuves pusē un sastinguši skatījās. Kaut kā jau tā krīze jāiztur. Un lai maksā tie autori. Ls 372 par gurķu akadēmiju nemaz nav tik daudz. Nebūs te nekāda siltumnīca. Kurš varēs samaksāt, tas rakstīs. Un kurš rakstīs, tas varēs atpelnīt. Beidzot latviešiem būs normāla komerciālā literatūra, ne tikai kapu dzeja un memuāri.

kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.

tā runā

- Dzirdēju, ka Undīne vakar izdemolējusi Vecrīgu. Kaut ko sākusi klaigāt, kamēr akmens logā gan. Bārā pat mūzika apklususi.
- Kurš tev teica?
- Izlasīju vienā blogā. Ziņās teica.
- Ā.
Dēkla Murdupāvela pārmeta pār plecu brūno šalli. Tu re ko. Ņēmās, ņēmās pa slejām, kamēr iekūlās politikā. Vai tik nebūs iebāzta uz sutkām.

13. janvāris

Varbūt viņi paies garām?
Undīne Rapse skatījās pa logu un mēģināja saprast, vai notiekošais jau ir noticis vai vēl tikai notiks.
Jāsaka, ka tik lielisku dzimumdienu viņa nebija gaidījusi. Bija ielūgti daži draugi, pārsvarā no veciem laikiem. Viņa ilgi bija domājusi, vai ielūgt arī Sanitu. Tomēr uz izsūtīto e-pastu viņa neatbildēja. Laikam domāja vakarā pēc darba palasīt kādu detektīvu. Uz tiem viņa ir kā traka. Slēpj un taisnojas, bet mierā neliekas, kamēr grāmata cauri un zin slepkavas un razbainieka vārdu.
Sanitai laikam nepatika, ka starp ielūgtajiem bija arī dažas personas no veciem laikiem. Kad vēl brauca uz Pēterburgu dibināt kontaktus un izdot grāmatas. Jāsaka, toreiz viss tā arī nobruka. Kur palika grāmatas, kur kontakti, vilks viņu zina. Dažas pakas vēl gadiem stāvēja Rapses dzīvoklī. Kamēr caur paziņām nogrūda uz lauku skolām.
Nekas, uzaicināšu viņu citugad. Pasākums galu galā bija domāts maniem draugiem putniem. Kas no zinātnieces par putnu.
Undīne domāja pie sevis un vēroja, kā aiz Flinga bāra loga policija stāv ar baltām cirmuļgalvām un stekiem un daži brēcoši tipi plivinās pa priekšu. Būtu ņēmuši tos stekus un devuši pa pieri. Vai vismaz novicojuši ar latvāņiem, lai dzīvas vietas nejūt. Stāv tik.
Savukārt bārā Flings, kas arī atrodas Omes laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.
Koncerts maniem draugiem pelnu kastē. Komplektā ar saeimas demolēšanu. Dzimšanas diena ir izdevusies.
Undīne Rapse rezumēja pie sevis un iesūca no glāzes Molotova kokteili. Drusku oda pēc spirta.
No sākuma likās, ka cauri būs. Darba diena. Sniegs nokusis. Viss pelēks un drūms. "Sarkanā" visas vietas aizsistas. Krīze viņiem... Ne dzimumdienu nevar nosvinēt!
Pa dienu viņa piezvanīja uz apgādu, bet tur pūta un elsa vien. Pilns ar jaunajām rakstniecītēm, Haltūrkapitāla fondam nogriezuši finansējumu, Vellpils rakstnieku mājai vētrā izsisti logi un pagalmā apgāzies koks. Vispār viss noskaņojums sabojājās. Kāda vairs svinēšana.
Pēc brīža atkal palika labāk. Iegāja draugos, palasīja apsveikumus no Limbažiem. Tauta viņu mīl. Lai iepūš visi apgādi. Viņu izdeva un izdos. Un viņu lasīs. Raudādami. Obligātajā literatūrā.
Būtu jānomaina profila bildi. Tā sarkanā bija labāka, bija daudz komplimentu.
Rapse atlaidās dīvānā. Labi tā. Mūzika, kokteilis. Arī aiz loga interesanti. Pavisam cita lieta kā sēdēt mājās un skatīties uz ielu. Tad vēl tā vecā baznīca zvana. Viņa pati jau sen nedzird, bet ciemiņi mūžīgi lec kājās un skrien pie loga. Nu cik var. Un vēl visi trauki pēc tam. Mazgā stundām. Šitā ne vainas, atnāc, nosvinies, aizej.
Drusku jau iet pa traku pa to Omes laukumu. Sitas kā traki, lauž un met ar akmeņiem. Bet tā jau ar tiem latviešiem ir. Kamēr viss labi, raksta dzejolīšus. Kā liec izlasīt normālu romānu, sāk brēkt un dedzināt. Dekadenti ar, viens nemiers un posts, galu beigās viss beidzās ar muižu dedzināšanām un soda ekspedīcijām.
Aiz loga brīkšķēja vien. Pūlis bija sadalījies divās daļās. Policistu cirmuļgalvas ar stekiem zvetēja kādu pusaudzi. Tas saliecies kamolā, griezās ap savu asi. Pārējie kliedza: Suņi, suņi! Bet tuvāk negāja.
Sadomājušies ar, skolā nelasīšot latvju prozu. Skrēja uz "Letonikas" bibliotēku demolēt. Labi, ka policija iejaucās, krājums palika neskarts. Lai demolē saeimu, ko lien pie romāniem!
Dzimšanas diena tomēr ir reizi gadā. Labi to nosvinēt mierīgi un pašā Vecrīgas sirdī.

kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.

mala

Undīne Rapse aptina ap galvu lakatu, sasēja mezglā - skariņas nokarājās gar ausīm un mazliet kutināja. Tā ne. Viņa lakatu sasēja vēlreiz. Skariņas gan pieskārās pierei, tomēr vismaz mati netraucēja.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.

jāiet uz mežu

Postmodernisms ir viņas bieds. Bieds, bieds, jā. Bieds varētu būt. Varbūt šausmas? Nē, šausmas tomēr velk uz šausmu estētikas pusi, bet tās viņai nav. Bieds ir ļoti latviski. Pavisam kā no vārdnīcas. Nez, kas vārdnīcā ir par biediem. Postmoderni domājot, varētu nosaukt arī par prieku. Vai par sviestu. Postmodernisms ir viņas sviesta prieks. Bet vai lasītājs sapratīs?
Muntis Nerelis košļāja Orbit Sweetmint atsvaidzinošo zelējamo gumiju un patrina ar roku galdu. Palika drusku taukaina strīpa. Vajadzētu noslaucīt putekļus. Mati arī jāizmazgā. Sen nav būts uz mežu. Atkal jau tas draņķa sniegs nokusīs.
Ance Ūse uzrakstījusi lielisku rakstu. Reti gadās tik lieliski gabali, par ko izteikties - spļauj kā spļaudams, vienmēr būs trāpīts mērķī.
Nez, ko viņi dara tai AU studiju namā? Zelē tabaku? Lai uzrakstītu tik lielisku gabalu, ar vīnu būtu par maz. Bet varbūt tomēr vīnu. Lai gan no tabakas zelēšanas ugunsdrošības sirēnas taču neiedarbojas. Cik nav dzirdēts - sāk kaukt un viss studiju process lupatās.
Muntis Nerelis palaida play. Atskanēja abrahamu kalnu rajona ganu dziesmas. Tomēr cita lieta paklausīties, attīra iekšas.
Kur es paliku? Jāpasaka kaut kas par Ūses kritikas objektu. Sanita Ožkalns gan neko šoreiz neteica. Lai ļaujoties pats, bet tā to lietu tomēr nevar atstāt. AU ražo jaunos kritiķus, kas ne velna nejēdz. Nekritizē ne sitami. Un latvju proza stagnē. Vai varbūt grimst stagnātismā. Stagnē un sfagni skan labi, lieliska saskaņa - literatūrkritikas purvā stagnē sfagni. Laikam tomēr jāaiziet uz mežu.
Tātad Ilvas Bumbiera romānā ir skaidri jaušama. Nē, nav jaušama. Jaušama būtu kā padomju recenzijās. Vajag indīgāk. Ilvai Bumbierei ir redzīga acs. Lieliski! Reizē vienkārši, bet Ožkalnam arī patiks.
Par Undīni Rapsi būtu rakstījusi viņa pati. Kurš vēl tik dziļi ir iegrimis Rapses poētiskajā anatomijā. Kurš ir izlasījis visas grāmatas un ieguvis tik plašus prozas kontekstus.
Bet lai jau viņa muld. Nerelis zināja - izlasījis visvairāk ir viņš.
Vēl kaut kas jāpasaka par AU studiju nama docētājas Ances Ūses intelektu. Finālam. Tad gan uz mežu. Tagad dienas īsas, sniegs arī drīz nokusīs.