elle un grebene

Vajag kā Europā. Kā labākajās universitātēs.
Austra Zeķe stāvēja vestibilā ar visiem Abrenes Universitātes papīriem rokās. Nu viņa bija AU studiju nama likumīga varassieva, nu visi dancos pēc Zeķes stabules, nu būs miers un kārtība. Staigās zeķēs un nepīkstēs ne nieka. Lai gan ir tik forši, tik interesanti paklausīties, kā pīkst. Tāda procesa sajūta. Cik interesanti tomēr ir cilvēki, kas domā paši. Skatīties, nenoskatīties.
Sienas jāpārkrāso. Vajag jaunā laika dvesmu. Varētu pielikt digitālu pulksteni, kas rāda Europas laiku. Un digitalizētu Europas dzeju.
Egons Sviedris gan jau iztulkotu no katras Europas universitātes pa dzejnieciņam. Uz Karlosu Bērniņu jau nevar paļauties, tam tik disertācijas prātā. It kā kāds ticētu, ka viņam tur kas iznāks. Bet lai tik dzejo - ka tik nenēsā grebeni un neapkauno AU studiju namu.
Cita neviena dzejnieka nav. Un sapīties ar Armandu Sviedri ar nav labi. Tas atkal sāks stāstīt, ka viņam nav nekāda sakara ar Raimondu Sviedri un ka nepazīst nekādu Rinaldu Sviedri. Un ka vispār neraksta nekādu dzeju un neko netulko. Gan jau dzejo pa vakariem un publicē Vairogā. Tik neko nesaka!
Lai pūš vien! Skaidrs, ka raksta un tulko. Kā tu vari būt Sviedris un neko nedarīt ar dzeju.
Re, Egons gan lāga cilvēks. Jau uzdāvināja jaunajam vestibilam jaunākos Pentaura numurus. Sanāks vesels plaukts! Cerams, ka nav atkal sarakstījis iekšā visādas muļķības - Mīļajai Austrai. Un tādā garā.
No Ulda Sviedra, Raimonda tēva brālēna, ar nekāda labuma. Cep tik avīzēs savas muļķības. Neliks tak vestibilā avīzes. Nav tak nekāda publiskā ateja!
Bet kaut ko digitālu vajag. Kaut ko europeiski smalku. Vai varbūt uzreiz kaut ko pārlaicīgu. No pasaules dvesmas. Visu pasaules universitāšu pulksteņus. Digitālos. Lai tikšķ. Visa pasaule Zeķes vestibilā!
Vai varbūt Ņujorkas laiku. Lai ir kā elles ķēkis! Jā, ķēķis! Kaut ko drūmu un baisu! Noteikti ir kāda krāsa, kas uzdzen depresiju jau pie pirmās pusminūtes.
Par krāsu jāpavaicā visdarim Antonam Čiekuram. Tas zinās.
Lai gan ko tāds var zināt. Noķellēja toreiz visas sienas ar kaut kādu cāļu krāsu. Nu kas tur no Europas, kas no zinātnes. Kā tādā vistu kūtī. Bet te tak nemācās nekādi panki ar grebenēm! Te studē māklas zinātnes! Un bez drūma fona nebūs nekādas zinātnes.
Vajag gan, vajag ko ellisku! Drūmu un riebīgu! Un nekādus beņķus, lai tie būtu kaut no paša elleskoka. Atkal sēdēs visi un trīsies, uzglūnēs un lūrēs, vaktēs un pieskatīs.
AU studiju namā nav ko jāsēž. Te katram jājūtas brīvi kā putnam un jālido - žviuks cauri vestibilam un miers. Ne pa labi, ne pa kreisi.
Varbūt ņemt asiņu krāsu? Mēnešreižu sarkans un melns. Gotiski baiss un notecējis.
Vai varbūt kaut ko sastrutojuša un piemilzuša augoņa krāsā - zili melni violets ar sarkanu.
Bet vajag arī kaut ko digitālu. Liels monitors. Skaita sekundes līdz nāvei. Nē, līdz bakalaura eksāmenam! Jā, tas varētu būt īstais!
Katram studentam imatrikulējot skaustā ievada čipu. Un tur iekšā eksmatrikulācijas datums. Ja paņem akadēmisko gadu, čipu pārprogrammē.
Kā students tuvojas monitoram, bet tuvoties vajadzēs, jo kā citādi tiks cauri, tā uz monitora cipari, atskan tikšķi. Automātiski sāk atskaņot, cik studentam vēl palicis laika AU studiju namā.
Jā, tas varētu būt īstais.
Visi pabeigs laikā. Programma zels un plauks! Austras Zeķes laikā neviens neslinkos un nevilks gumiju.
Vismaz vestibilā ne.

kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.