Deportācijas

Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.

gurķu akadēmija

Nu gan Rinaldam Sviedrim bija par daudz. Maz ka nosauc par Raimondu. Tāpat jau dzīvē bijis daudz klapatu un nepatikšanu. Nupat viņš presē izlasīja, ka ir sajaukts ar Armandu Sviedri. Tas gan reizē bija arī ņirdzīgi, jo Armandam nekad nav bijis nekāda sakara ar gurķu akadēmiju un jauno literāro talantu kalvi. Ar to bija jāņemas Rinaldam, jau cik gadu pēc kārtas! Ar visām tām pasistajām rakstniecītēm, matainajiem dzejnieciņiem un lauku tantām, kas pie vecuma izdomā rakstīt memuārus un publicēt mīlestības dzeju.
Rinalds Sviedris sēdēja dzīvoklī pie loga un skatījās, kā divi kaķi vazājas pa pagalmu. Viens iet uz mistkastēm, otrs pa gabaliņu pakaļ. Viens apsēstas, otrs pa gabaliņu. Laikam mīlestība.
Ar literatūras kanonu Rinaldam gan nebija nekāda sakara. Viena gaisa jaukšana, nekas vairāk. Izdomā paši un tad sāk cepties. Lai literatūras skolotājas taisa savus sarakstus, rakstniekiem jāraksta tālāk un jāmāca citiem rakstīt.
Ar to mācīšanu bija kā bija. Haltūrkapitāla fonds tusa, tusa, kamēr iztusa - gurķu akadēmijai naudas nebūs. Nu, nebūs tak, lai nav. Iztiks bez gurķiem. Gan jau tāpat kaut ko rakstīs. Tomēr stulbi, viss darbs pakāsts, viss lupatās. Cik stundu bija jānoņemas, kamēr pielauza Dēklu un Koru - nē, ko nu šīs, šīs jau neko, lai māca citi. Nu kur ta tie citi ir. Rapse kā raus, tā paraus, mandeļu acis zibinādama. Bumbieris ir par maigu. Tur vajag tādas ar krampi un izglītību. Lai ja pasaka, tad ir - pielīp kā ar skoču.
Izputēs tā latvju literatūra, tad redzēs. Nekur citur šitā nav kā pie mums. Paši pūta, paši dega - kaut ko samurgo, kaut kādus stāstiņus vai pantiņus, jau dzejnieki. Ne tur pantmēra, ne alegoriju. Neko nejēdz par postmodernismu un diskursiem. Tik nokrāso melnus matus un aiziet.
Kaķi bija apsēdušies katrs savā piebrauktuves pusē un sastinguši skatījās. Kaut kā jau tā krīze jāiztur. Un lai maksā tie autori. Ls 372 par gurķu akadēmiju nemaz nav tik daudz. Nebūs te nekāda siltumnīca. Kurš varēs samaksāt, tas rakstīs. Un kurš rakstīs, tas varēs atpelnīt. Beidzot latviešiem būs normāla komerciālā literatūra, ne tikai kapu dzeja un memuāri.

kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.