kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.

jāiet uz mežu

Postmodernisms ir viņas bieds. Bieds, bieds, jā. Bieds varētu būt. Varbūt šausmas? Nē, šausmas tomēr velk uz šausmu estētikas pusi, bet tās viņai nav. Bieds ir ļoti latviski. Pavisam kā no vārdnīcas. Nez, kas vārdnīcā ir par biediem. Postmoderni domājot, varētu nosaukt arī par prieku. Vai par sviestu. Postmodernisms ir viņas sviesta prieks. Bet vai lasītājs sapratīs?
Muntis Nerelis košļāja Orbit Sweetmint atsvaidzinošo zelējamo gumiju un patrina ar roku galdu. Palika drusku taukaina strīpa. Vajadzētu noslaucīt putekļus. Mati arī jāizmazgā. Sen nav būts uz mežu. Atkal jau tas draņķa sniegs nokusīs.
Ance Ūse uzrakstījusi lielisku rakstu. Reti gadās tik lieliski gabali, par ko izteikties - spļauj kā spļaudams, vienmēr būs trāpīts mērķī.
Nez, ko viņi dara tai AU studiju namā? Zelē tabaku? Lai uzrakstītu tik lielisku gabalu, ar vīnu būtu par maz. Bet varbūt tomēr vīnu. Lai gan no tabakas zelēšanas ugunsdrošības sirēnas taču neiedarbojas. Cik nav dzirdēts - sāk kaukt un viss studiju process lupatās.
Muntis Nerelis palaida play. Atskanēja abrahamu kalnu rajona ganu dziesmas. Tomēr cita lieta paklausīties, attīra iekšas.
Kur es paliku? Jāpasaka kaut kas par Ūses kritikas objektu. Sanita Ožkalns gan neko šoreiz neteica. Lai ļaujoties pats, bet tā to lietu tomēr nevar atstāt. AU ražo jaunos kritiķus, kas ne velna nejēdz. Nekritizē ne sitami. Un latvju proza stagnē. Vai varbūt grimst stagnātismā. Stagnē un sfagni skan labi, lieliska saskaņa - literatūrkritikas purvā stagnē sfagni. Laikam tomēr jāaiziet uz mežu.
Tātad Ilvas Bumbiera romānā ir skaidri jaušama. Nē, nav jaušama. Jaušama būtu kā padomju recenzijās. Vajag indīgāk. Ilvai Bumbierei ir redzīga acs. Lieliski! Reizē vienkārši, bet Ožkalnam arī patiks.
Par Undīni Rapsi būtu rakstījusi viņa pati. Kurš vēl tik dziļi ir iegrimis Rapses poētiskajā anatomijā. Kurš ir izlasījis visas grāmatas un ieguvis tik plašus prozas kontekstus.
Bet lai jau viņa muld. Nerelis zināja - izlasījis visvairāk ir viņš.
Vēl kaut kas jāpasaka par AU studiju nama docētājas Ances Ūses intelektu. Finālam. Tad gan uz mežu. Tagad dienas īsas, sniegs arī drīz nokusīs.