Lāča deportācija un teleportācija

Nu gan rakstīšu.
Zāra Mālīte ielēja kafeju porcelāna tasē un apmeta ap pleciem pūkaino Somijas pledu no Karēlijas tālajās pļavās audzēto meluskīnu aitu vilnas, kas cirpta Jaunavas zvaigznājā.
Viņa iztaisnoja rokas un sakārtoja brilli.
Nu gan ir tēma. Tautai vajag varoni. Varonis ir vadonis, vadonis ir labonis. Labam labs un ģērbonis. Viss ir precīzi. Laikmeta gars skar, un nekas vairs nav pa vecam.
Bet nu citādi - tīrais vāks.
Atkal kaut kā nevedās visas lietas un viss kaut kā ne tā. Priežu koka grīda lieliski vizēja retajos novembra saules staros. Atkal tai Latvijai dzimene. Atkal nodokļos aizies viss labums.
Ja varētu tā, ka ir tikai tauta un viss zeļ uz plaukst. Bet tauta ir piemānīta, pievilta un apkrāpta. Tautas centieni ir gaisuši Kangara kalpu nodevīgajās stērbelēs un neviens pats gaismas stars nav atkausējis to cietās sirdis un betona žogus.
Zāra Mālīte uzmeta skatu grāmatplauktam. Ko gan dod visi šie vārdi šajā krēslas stundā, kas kā baiss vāks gulstas uz gaišākajiem Latvijas prātiem. Un kas atkal var celt pieviltās sirdis augšup cerību saulē.
Jāraksta. Nu gan jāraksta.
Bet nu kur aitas, tur cirpēji. Viņa savilka ciešāk balto un pūkaino smalkvilnas pledu.
Paši savēl un tad brīnās. Paši vainīgi. Vai viņa nebija centusies reiz saukt pēc gaismas. Bet vai tas aunu bars klausīja?
Iet jau gāja arī uz citām izrādēm, bet kaut kā nepavilkās. Saskatās tik partiju reklāmas ar dāsnajiem tēviem un tik balso, un tik balso.
Ko nu vairs. Lāčplēsi aiznesusi laika upe. Lāču miga tukša un pamesta. Kur lai jaunu ņem, kā lai saulē ceļ. Tagad jau taisni prasās kaut kāds varonis - neba jau katru dienu raganas uz piestas jāj pa Latviju un izsit zemē cik tur metrus dziļu caurumu tā, ka norīb visa pasaule un vēl nedēļām kladzina pa portāliem.
Ulmanis jau bija tam autoriņam, kā viņu tur, Zils Makss vai Kristaps Duniters. Gunārs Astra nepavilks - ko tāds knariņš un plakani pareizs tēls. Pārmetīs vēl literāro strupceļu un klišejiskumu.
Vajag kādu pretrunu mocītu personu. Čaks gan būtu labi, bet tur tas fināls ne diez ko - visa tā pārdošanās padomju varai vai kas viņam tur bija. Kaut kā gribētos iekšējo sāpi un lai atbalsojas katra dvēselē, reizē pretestību un padošanos, tomēr spēku un izturību. Sak, mēs jau visi tādi.
Par cara laikiem vairs nav jēgas rakstīt - kas ta tos vairs atceras. Par Ulmaņlaikiem ar ne - visi sen apmiruši vai prātu izkūkojuši, sēž pansionātos un skatās talantu šovus.
Sudrabkalns būtu labs. Bet ej nu stilizē viņa dzeju, pārmetīs vēl plaģiātu vai strofisko mazspēju. Tomēr jāņem kāds normāls cilvēks, ar savu sāpi. Lai laikmets iet pāri viņa iekšām kā nāves zobrats un izšķērž viņa patību kā trusi un kā vēja auka aiznes pa pasauli, kveldēdams sausuma zobainajā gaismā.
Kaut ko tādu, ka visi ir iesaistīti. Ka visiem ir sāpe. Kaut kāds maita, bet sirdī pretrunu plosīts vai dzīves sists. Padomjlaiku ierēdnis vai sekretārs būs par zemu, to jau vairāk prozā lai dīda Pāvils Parexovskis vai Mundra Fricburga. Kas nu sīkam padomju cilvēciņam par likteni, kas par vērienu. Tā vien nosēdēja pie savām čehu kristāla bļodām un rosola līdz pašai Atmodai, kad viedie prāti modināja jaunai dzīvei.
Varētu jau par Atmodu rakstīt, bet tur tomēr tāda pašcitēšana vien sanāk. Par sevi jau operu nerakstīsi. Ja nu ar svešu vārdu vai vismaz citu datoru.
Lācis gan būtu labs. Kurš tad maita parakstīja visus tos papīrus, kuru dēļ visa latvju proza vēl gadu desmitiem nevar rimties un vaid, vaid, pauzdama tautas likteņgaitas un drūmo sanesumu.
Deportācijas! Tā ir tēma. Un Lācis kā lācis. Kā plēšamais objekts un kā totēmiskais subjekts. Aijā, žūžū, lāča bērni un tiri-piri. Galu galā - bez lāča ausīm tāds Lāčplēsis var iet ieskrieties, lai ko nu reiz tas Rainis teicis. Lai viņš kaut simts savus vectētiņus saplēsis.
Bez mūsu tautas gara bagātības mēs esam kā gaisā pamesta putekļu sauja, ko pasaules vēji nes pāri pilsētām un tuksnešiem, jūrām un okeāniem.
Ko nu tur. Vajadzēja toreiz tomēr par lāča bērniem rakstīt, ne eža puskažociņu. Toreiz jau likās tā iederīgi, bet nu šitas ar kā ar kulaku.
Zāra Mālīte noelsās vien. Kafija bija nopilējusi uz baltā pleda. Ej nu balta atmazgājies. Vai kā nu bija tajās veļas pulvera reklāmās.
Bet tā tik būtu aina - skatuve puskrēslā, gaismas zibšņi kā Lāčplēša dusmas. Un Lācis plosa sevi un visu kabinetu, bet vienalga paraksta to sūda papīru.
Ar to maisam gals vaļā, tautas taisnīgās dusmas un deportācijas, pielūgsme un ziedu klēpji. Droši vien atkal uzaicinās filmēties Kilograms haltūras, būs smuki.
Nu kaut kas tak ir jādara. Krīze ir iespēju laiks.