autors dubultojas

Autors stāvēja uz 1. perona un gaidīja vilcienu uz Dubultiem. Gaiss drusku oda pēc samirkušiem cigarešu galiem, drusku pēc atejas un drusku pēc kaut kā salkana, bet visvairāk pēc stacijas. Kā gan citādi stacijā varētu ost, ja ne pēc stacijas. Pēc gulšņiem, eļļām, kaut kāda mazuta vai deguta, dzelzs un sazin kā vēl.
Jābrauc uz Dubultiem slidot. Autors sev bija apsolījis svētdienu pavadīt veselīgi. Tagad, stacijā, gan nekā veselīga viņš nesajuta. Parasta smaka, auksti, vilciens vēl nav pienācis. Nāss uzķēra eļļainu beļašu dvaku. Garām pagāja vīriņš rievotā kamzolītī, arī brauks uz Dubultiem. Sarāvies, sabozies - kamzolītis laikam nesildīja ne nieka. Kaut kur redzēts tips.
Autors ierāva plecos galvu. Vienu nocērt, divas paliek.
Nupat viņam viss jau dubultojās - romāns kvadrātā. Kur ne skaties, visur romāns. Visa dzīve kā romāns. Lasi un brīnies.
Varbūt rakstīt 1. personā? Lai atgādina memuārus. "Es ar Zvaigznes dēlu". Varētu pārdot apgādam Zvaigzne XXL. Vai varbūt labāk - "Es kā roze". Noderētu gan Jura Bozes apgādam, gan Juragailim.
Gaili gan nevajag iepīt, autors padomāja. Piešūs lietu.
Nupat presē bija izskanējusi doma, ka Juragaili nocēluši no jumta. Tā ir zīme, ka nevajag ar to saistīties. Aprīlī gan solīja uzsliet atpakaļ un dzert šampi no kristāla pokāla, sēžot jāteniski uz gaiļa. Bet ka nesanāk ziepes. Tagad valstī viss tik nedroši.
1. personā rakstīt vairs nav modē, domāja autors, stāvēdams uz 1. perona un gaidīdams vilcienu uz Dubultiem. Labāk lai viss dubultojas un vairs nevar saprast, kurš te ir un kurš nav autors. Tālāk no grēka.
- No grēka, grēka gan, - viņš padomāja, - cik tas viss ir nenormāli stulbi. Tā vietā, lai paliktu mājās un normāli izgulētos, jāstāv kaut kādā aukstā un smirdīgā stacijā. Un kas vēl galā būs. Slidotava gan jau slēgta, vagons piepīpēts, cigaretes palika mājās, naudas pietiek labi ja slidu nomai.
- Pie velna visus līgavaiņus! Es taču teicu, ka tā būs, miera ne uz zemes, ne debesīs, - autors pateica pusbalsī un pats sabijās. Kaut kā stulbi tā stāvēt uz perona un runāt 1. personā. Pie tam tik debilus tekstus.
- Kāda zemes, kādas debesis, - autors murmulēja pie sevis. - Kas es, kāds Fricis Bārda? Zvaigžņu ērglis zemes pilnu seju?
Vīriņš rievotajā kamzolītī nemierīgi skatījās. Sarāvies, nosalis, kājās lakādas kurpes.
- Sigareti ņetu? - vīriņš pēkšņi pavaicāja.
Arī tas vēl. Autors aizgriezās un neatbildēja.
Mājās pilns skapis līgavaiņu, arī te neliek mierā. Būtu mierīgi gulējis mājās, ja ne tas skapis.

gurķu akadēmija

Nu gan Rinaldam Sviedrim bija par daudz. Maz ka nosauc par Raimondu. Tāpat jau dzīvē bijis daudz klapatu un nepatikšanu. Nupat viņš presē izlasīja, ka ir sajaukts ar Armandu Sviedri. Tas gan reizē bija arī ņirdzīgi, jo Armandam nekad nav bijis nekāda sakara ar gurķu akadēmiju un jauno literāro talantu kalvi. Ar to bija jāņemas Rinaldam, jau cik gadu pēc kārtas! Ar visām tām pasistajām rakstniecītēm, matainajiem dzejnieciņiem un lauku tantām, kas pie vecuma izdomā rakstīt memuārus un publicēt mīlestības dzeju.
Rinalds Sviedris sēdēja dzīvoklī pie loga un skatījās, kā divi kaķi vazājas pa pagalmu. Viens iet uz mistkastēm, otrs pa gabaliņu pakaļ. Viens apsēstas, otrs pa gabaliņu. Laikam mīlestība.
Ar literatūras kanonu Rinaldam gan nebija nekāda sakara. Viena gaisa jaukšana, nekas vairāk. Izdomā paši un tad sāk cepties. Lai literatūras skolotājas taisa savus sarakstus, rakstniekiem jāraksta tālāk un jāmāca citiem rakstīt.
Ar to mācīšanu bija kā bija. Haltūrkapitāla fonds tusa, tusa, kamēr iztusa - gurķu akadēmijai naudas nebūs. Nu, nebūs tak, lai nav. Iztiks bez gurķiem. Gan jau tāpat kaut ko rakstīs. Tomēr stulbi, viss darbs pakāsts, viss lupatās. Cik stundu bija jānoņemas, kamēr pielauza Dēklu un Koru - nē, ko nu šīs, šīs jau neko, lai māca citi. Nu kur ta tie citi ir. Rapse kā raus, tā paraus, mandeļu acis zibinādama. Bumbieris ir par maigu. Tur vajag tādas ar krampi un izglītību. Lai ja pasaka, tad ir - pielīp kā ar skoču.
Izputēs tā latvju literatūra, tad redzēs. Nekur citur šitā nav kā pie mums. Paši pūta, paši dega - kaut ko samurgo, kaut kādus stāstiņus vai pantiņus, jau dzejnieki. Ne tur pantmēra, ne alegoriju. Neko nejēdz par postmodernismu un diskursiem. Tik nokrāso melnus matus un aiziet.
Kaķi bija apsēdušies katrs savā piebrauktuves pusē un sastinguši skatījās. Kaut kā jau tā krīze jāiztur. Un lai maksā tie autori. Ls 372 par gurķu akadēmiju nemaz nav tik daudz. Nebūs te nekāda siltumnīca. Kurš varēs samaksāt, tas rakstīs. Un kurš rakstīs, tas varēs atpelnīt. Beidzot latviešiem būs normāla komerciālā literatūra, ne tikai kapu dzeja un memuāri.

kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.

tā runā

- Dzirdēju, ka Undīne vakar izdemolējusi Vecrīgu. Kaut ko sākusi klaigāt, kamēr akmens logā gan. Bārā pat mūzika apklususi.
- Kurš tev teica?
- Izlasīju vienā blogā. Ziņās teica.
- Ā.
Dēkla Murdupāvela pārmeta pār plecu brūno šalli. Tu re ko. Ņēmās, ņēmās pa slejām, kamēr iekūlās politikā. Vai tik nebūs iebāzta uz sutkām.

13. janvāris

Varbūt viņi paies garām?
Undīne Rapse skatījās pa logu un mēģināja saprast, vai notiekošais jau ir noticis vai vēl tikai notiks.
Jāsaka, ka tik lielisku dzimumdienu viņa nebija gaidījusi. Bija ielūgti daži draugi, pārsvarā no veciem laikiem. Viņa ilgi bija domājusi, vai ielūgt arī Sanitu. Tomēr uz izsūtīto e-pastu viņa neatbildēja. Laikam domāja vakarā pēc darba palasīt kādu detektīvu. Uz tiem viņa ir kā traka. Slēpj un taisnojas, bet mierā neliekas, kamēr grāmata cauri un zin slepkavas un razbainieka vārdu.
Sanitai laikam nepatika, ka starp ielūgtajiem bija arī dažas personas no veciem laikiem. Kad vēl brauca uz Pēterburgu dibināt kontaktus un izdot grāmatas. Jāsaka, toreiz viss tā arī nobruka. Kur palika grāmatas, kur kontakti, vilks viņu zina. Dažas pakas vēl gadiem stāvēja Rapses dzīvoklī. Kamēr caur paziņām nogrūda uz lauku skolām.
Nekas, uzaicināšu viņu citugad. Pasākums galu galā bija domāts maniem draugiem putniem. Kas no zinātnieces par putnu.
Undīne domāja pie sevis un vēroja, kā aiz Flinga bāra loga policija stāv ar baltām cirmuļgalvām un stekiem un daži brēcoši tipi plivinās pa priekšu. Būtu ņēmuši tos stekus un devuši pa pieri. Vai vismaz novicojuši ar latvāņiem, lai dzīvas vietas nejūt. Stāv tik.
Savukārt bārā Flings, kas arī atrodas Omes laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.
Koncerts maniem draugiem pelnu kastē. Komplektā ar saeimas demolēšanu. Dzimšanas diena ir izdevusies.
Undīne Rapse rezumēja pie sevis un iesūca no glāzes Molotova kokteili. Drusku oda pēc spirta.
No sākuma likās, ka cauri būs. Darba diena. Sniegs nokusis. Viss pelēks un drūms. "Sarkanā" visas vietas aizsistas. Krīze viņiem... Ne dzimumdienu nevar nosvinēt!
Pa dienu viņa piezvanīja uz apgādu, bet tur pūta un elsa vien. Pilns ar jaunajām rakstniecītēm, Haltūrkapitāla fondam nogriezuši finansējumu, Vellpils rakstnieku mājai vētrā izsisti logi un pagalmā apgāzies koks. Vispār viss noskaņojums sabojājās. Kāda vairs svinēšana.
Pēc brīža atkal palika labāk. Iegāja draugos, palasīja apsveikumus no Limbažiem. Tauta viņu mīl. Lai iepūš visi apgādi. Viņu izdeva un izdos. Un viņu lasīs. Raudādami. Obligātajā literatūrā.
Būtu jānomaina profila bildi. Tā sarkanā bija labāka, bija daudz komplimentu.
Rapse atlaidās dīvānā. Labi tā. Mūzika, kokteilis. Arī aiz loga interesanti. Pavisam cita lieta kā sēdēt mājās un skatīties uz ielu. Tad vēl tā vecā baznīca zvana. Viņa pati jau sen nedzird, bet ciemiņi mūžīgi lec kājās un skrien pie loga. Nu cik var. Un vēl visi trauki pēc tam. Mazgā stundām. Šitā ne vainas, atnāc, nosvinies, aizej.
Drusku jau iet pa traku pa to Omes laukumu. Sitas kā traki, lauž un met ar akmeņiem. Bet tā jau ar tiem latviešiem ir. Kamēr viss labi, raksta dzejolīšus. Kā liec izlasīt normālu romānu, sāk brēkt un dedzināt. Dekadenti ar, viens nemiers un posts, galu beigās viss beidzās ar muižu dedzināšanām un soda ekspedīcijām.
Aiz loga brīkšķēja vien. Pūlis bija sadalījies divās daļās. Policistu cirmuļgalvas ar stekiem zvetēja kādu pusaudzi. Tas saliecies kamolā, griezās ap savu asi. Pārējie kliedza: Suņi, suņi! Bet tuvāk negāja.
Sadomājušies ar, skolā nelasīšot latvju prozu. Skrēja uz "Letonikas" bibliotēku demolēt. Labi, ka policija iejaucās, krājums palika neskarts. Lai demolē saeimu, ko lien pie romāniem!
Dzimšanas diena tomēr ir reizi gadā. Labi to nosvinēt mierīgi un pašā Vecrīgas sirdī.

pludmale

- Filoloģija ir kā krāšņs zieds! - iesaucās Antoņina Pursīte, saņemdama AU studija nama Vecajo padomes balsu vairākumu. Lai nu piesargās visas pelēkās žaketītes un pelēkie monogrāfiju vāciņi! No šī brīža pelēkā krāsa lipoloģijā ir aizliegta ar likumu!
Vispirms Antoņina izstūma koridorā apputējušo palmu. Ko mētājas kā tāda sociālistiskā reālisma palieka! Pēc tam kārta pienāca bufetei ar ieplīsušo glāžu turētāju. Jāsaka, par mīkstajiem krēsliem Antoņina drusku šaubījās. Forma bija pavisam nefiloloģiski jutekliska, nodilušais sarkanā samta apklājs un glāzes kājai līdzīgais pamats, uz kura griezās ieapaļais krēsls, tomēr bija dekadentiski vilinošs. Varbūt ja apvilktu ar jaunu drēbi?
Antoņina uzgrieza telefonā AU studiju nama visdara Antona Čiekura numuru:
- Halo, halo! Te es. Klausies, vajag drēbi. Metri pieci. Varbūt var no aktu zāles aizkariem? Kodes saēdušas? Tak ne jau no tiem! Pasūti drēbi aizkariem, pa virsu pieci metri. Vajag renovēt krēslus!
Brīdi padomājusi viņa zvanīja atkal.
- Halo, halo! Klausies, Anton, nekādu drēbi nevajag. Nekādu samtu. Taisīsim no koka! Man ir vīzija! Cietos solos dzimst augstas domas! Jo cietāks sols, jo augstāks lidojums! Priede, tu saki, ir mīksts koks? Jātaisa no ozola! Par mīkstu? Esot kaut kāds ugunskoks, kas ne deg, ne slīkst, ne ar zāģi zāģējams? Tavam paziņam būs priekš četriem beņķiem? Lai taisa. Latviskā formā. Ar Ūsiņa zīmi. Nē, nē, tas atgādinās Anci Ūsi. Taisi ar Jumi un Austras koku. Austra apvainosies? Nu tad taisi ar ugunskrustu. Ugunskoka ugunssoli ar ugunszīmēm! tas būs īstais!
Antoņina braucīja ar zābaka papēdi izdilušo linoleju. Tas arī pelēks. Viss nodzīvots un nojāts līdz nesaprašanai. Kāda te vairs zinātne.
Viņa ielika somā Samantas Ezerietes disertācijas melnraksta pirmo nodaļu un aizvēra aiz sevis durvis. Tās arī pelēkas! Nu kas tas ir!
Purpinādama Antoņina Pursīte izgāja cauri pelēkajam koridoram ar eļļas krāsā tapušajiem zaļi brūnajiem latvju rakstiem, cauri apdrupušajam vestibilam un garām ziņojumu dēlim, kas bija apvilkts ar izstaipītu linu drānu un pie kura karājās daži paziņojumi par AU studiju nama profesoru vēlēšanām un AU studentu stipendiju izmaksām, nokāpa lejā pa pelēkajām trepēm, kas bija klātas ar pelēka linoleja plāksnītēm, izgāja cauri pelēkajai priekštelpai ar apputējušās vaska puķes aizēnoto logu, izgāja ārā no pelēkā AU studiju nama un paskatījās augšup. Apputējuši liepu zari un apmākušās debesis.
- Nu kas tas ir, - viņa domāja, - grāmatas viņi izdod pelēkos vākos, māca pelēkā mājā, teorijas arī viņiem pelēkas. Nekādas dzīvības! Filoloģijai ir jābūt latviski spriganai! Kā tādai dainai!
Viņa stāvēja uz pelēkā lieveņa, skatījās uz puķudobi, ko apjoza pelēki betona kluči.
- Ideja! - Antoņina iesaucās! - Saules krāsa! Dzeltens! Jā, dzeltens! Dzeltens, sarkans, oranžs, košs! Pludmale!!! Saules zeme. AU studiju nams tagad būs saules zeme!
Viņa jau redzēja savu monogrāfiju "Saules koks" - drīz zaļiem, drīz ziliem, drīz sarkaniem zariem uz dzeltena vāka mirgoja viņas vārds. Saules dainas. Saules spozme. Esmu sasmēlies es saules...
- Halo, halo! Čiekur, tu? Klausies, Anton, ir lieta! Pasūti spaini dzeltenās krāsas. Tos koka beņķus taisi lielākus, bet ar spraugām, lai sēdētājiem smiltis izbirst. Gleznu! Vajag gleznu! Kaut ko dzeltenu. Autors? Kāda atšķirība. Kaut kas slavens. Pasaki, ka vajag lielu un dzeltenu!

datorklase

Vis ir riebīgi, riebīgi, riebīgi. Domāja mazā rakstniece, sēdēdama datorklasē. Viņa bija uzrakstījusi jau veselus divus romānus, bet nevienam neko nevajadzēja. Vienu romānu viņa bija uzrakstījusi par bezvārda mauku, kas dzemdē divus dēlus. Viens no dēliem ir gejs, otrs deputāts. Šī vieta viņai pašai ļoti patika. Ļoti ticami un, galvenais, hiperbolizēti salīdzinājuma veidā atklājas šīs pasaules riebīgums. Brāli geju nošauj deputāta šoferis, kamēr labais brālis krogā tiekas ar māti mauku. Tajā vietā viņa pati gandrīz raudāja. Viņai bija žēl geja. Tas bija mazās rakstnieces pirmais romāns, viņa nezināja, kā lai pabeidz - patiesībā viņai jau apmēram pie dzemdībām bija piegriezies rakstīt, tomēr viņa turpināja. Kā tad Andrievs Krupīts savā laikā uzcirta cik klučus ar roku. Vai tad viņa sliktāka ar datoru. Tas nekas, ka brālis istabā klausās savu miroņu roku un māsai nāk džeki. Piekāst viņus visus. Mazā rakstniece pabužināja savus piķa melnos matus. Laba krāsa, uzreiz cits dzīvīgums. Mēle joprojām bija piepampusi. Kad viņa izdūra mēlē pīrsingu, vakarā iesāka otru romānu. Ir jau gandrīz gatavs. Tur viss bija par viņu pašu. Piekāst par viņiem visiem. Visa klase ir idioti. Skola ir idioti, un mamma ir idiote. Teica vest pie ārsta, citādi mēle sastrutos un nopūs. Lai pūst ellē. Kad viņai nopūs mēle, būs daudz brīva laika. Viņa sēdēs un rakstīs, rakstīs, rakstīs. Mazā rakstniece ar savām piķa krāsā nokrāsotajām acīm skatījās datorklases monitorā. Nelietot čatam. Neinstalēt neko!!! Učene atkal bija uzlīmējusi zīmītes. Piekāst visus. Romānu viņa pabeigs. Un tad visi redzēs! Mamma, paps un visa klase. Viņa nevienam neteiks, ka slavenā rakstniece ir viņa. Tikai ziņās parādīs, kā viņa dzer šampi izdevniecībā. Un grāmatas prezentācijā viņa sēdēs aiz galda un dalīs autogrāfus. Visi stāvēs rindā. Jānopērk jauna nagu laka. Atkal no rakstīšanas nodrupuši nagi, mazā rakstniece skatījās uz rokām - balti rozīgas malas, zem nagiem melnas strīpas. Melnām plēksnītēm nagu laka atdalījās, bet noplēst nevarēja. Datorklases datorus neviens neapkopa. Viņa redzēja, ka tastatūrā ir čipsu drupačas, putekļi un sezama sēklas. Cik riebīgi, riebīgi, riebīgi viss.

kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.

mala

Undīne Rapse aptina ap galvu lakatu, sasēja mezglā - skariņas nokarājās gar ausīm un mazliet kutināja. Tā ne. Viņa lakatu sasēja vēlreiz. Skariņas gan pieskārās pierei, tomēr vismaz mati netraucēja.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.

jāiet uz mežu

Postmodernisms ir viņas bieds. Bieds, bieds, jā. Bieds varētu būt. Varbūt šausmas? Nē, šausmas tomēr velk uz šausmu estētikas pusi, bet tās viņai nav. Bieds ir ļoti latviski. Pavisam kā no vārdnīcas. Nez, kas vārdnīcā ir par biediem. Postmoderni domājot, varētu nosaukt arī par prieku. Vai par sviestu. Postmodernisms ir viņas sviesta prieks. Bet vai lasītājs sapratīs?
Muntis Nerelis košļāja Orbit Sweetmint atsvaidzinošo zelējamo gumiju un patrina ar roku galdu. Palika drusku taukaina strīpa. Vajadzētu noslaucīt putekļus. Mati arī jāizmazgā. Sen nav būts uz mežu. Atkal jau tas draņķa sniegs nokusīs.
Ance Ūse uzrakstījusi lielisku rakstu. Reti gadās tik lieliski gabali, par ko izteikties - spļauj kā spļaudams, vienmēr būs trāpīts mērķī.
Nez, ko viņi dara tai AU studiju namā? Zelē tabaku? Lai uzrakstītu tik lielisku gabalu, ar vīnu būtu par maz. Bet varbūt tomēr vīnu. Lai gan no tabakas zelēšanas ugunsdrošības sirēnas taču neiedarbojas. Cik nav dzirdēts - sāk kaukt un viss studiju process lupatās.
Muntis Nerelis palaida play. Atskanēja abrahamu kalnu rajona ganu dziesmas. Tomēr cita lieta paklausīties, attīra iekšas.
Kur es paliku? Jāpasaka kaut kas par Ūses kritikas objektu. Sanita Ožkalns gan neko šoreiz neteica. Lai ļaujoties pats, bet tā to lietu tomēr nevar atstāt. AU ražo jaunos kritiķus, kas ne velna nejēdz. Nekritizē ne sitami. Un latvju proza stagnē. Vai varbūt grimst stagnātismā. Stagnē un sfagni skan labi, lieliska saskaņa - literatūrkritikas purvā stagnē sfagni. Laikam tomēr jāaiziet uz mežu.
Tātad Ilvas Bumbiera romānā ir skaidri jaušama. Nē, nav jaušama. Jaušama būtu kā padomju recenzijās. Vajag indīgāk. Ilvai Bumbierei ir redzīga acs. Lieliski! Reizē vienkārši, bet Ožkalnam arī patiks.
Par Undīni Rapsi būtu rakstījusi viņa pati. Kurš vēl tik dziļi ir iegrimis Rapses poētiskajā anatomijā. Kurš ir izlasījis visas grāmatas un ieguvis tik plašus prozas kontekstus.
Bet lai jau viņa muld. Nerelis zināja - izlasījis visvairāk ir viņš.
Vēl kaut kas jāpasaka par AU studiju nama docētājas Ances Ūses intelektu. Finālam. Tad gan uz mežu. Tagad dienas īsas, sniegs arī drīz nokusīs.

ziņojumu dēlis

Profesors Sengrābis tikko bija nokopējis lekciju sarakstus un nopūtās. Mūždien izdomā visādas birokrātijas. Priekš kam AU studiju namā būtu vajadzīgi desmit lekciju saraksti, ja AU studentiem iedos tikai vienu.
Turklāt to pašu vienu profesoram bija jāpielīmē pie ziņojumu dēļa pašam. Dēlis viņam riebās. Nebija apvilkts ar jauko lina drēbīti kā agrāk - aizķer tik ar adatiņu un turas. Tagad dēlis bija no lamināta. Oša koka.
Kā tur bija? Taisīšu laivu no oša koka, braukšu pie mīļākās ik rudentiņu. Tfu, kādu rudentiņu.
Sengrābis nopūtās vēlreiz. Kam, nu kam viņam tādas ciešanas. Kopš štatu samazināšanas dēļ bija atlaistas visas sekretāres un izpalīdzes, AU studiju namā vairs nebija nekādas jaukās dzīves. Visi papīri tagad bija uz profesora kakla. Tā nu sanāca, ka viņam šajā namā grādu bija vismazāk. Agrāk bija licies, ka pietiek tikai doktora grādu. Kas tur agrāk zināja, ka visi sīkie pintiķi rakstīs divas un trīs disertācijas, rausies ar vieslekcijām un ārzemju projektiem. Tagad viņi visi strādāja administratīvajā darbā un pārvaldīja naudu un resursus, bet profesoram Sengrābim atlika viss pārējais - lasīt lekcijas, labot studentu darbus, piedalīties konferencēs, rakstīt publikācijas un, vej, tagad arī jākopē lekciju saraksti un jāmēģina piespraust pie ziņojumu dēļa.
Piespraust... Vilks rāvis visas sekretāres. Aiziedamas viņa nebija pametušas ne pliku skoča gabaliņu. Bet ar adatiņām pie jaunā laminētā ziņojumu dēļa nebija ko meklēt. Sengrābis nopūtās vēlreiz un meklēja atvilktnē plastilīnu.

purvā

Ka pie Latvānijas robežām daudz purvu un slīkšņu, zināja katrs. Skolā visi bija mācījušies par purvaino zemi aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tikai skolā neviens nebija mācījies, cik šie purvi patiesībā ir lieli un slapji.
Antoņina Pursīte atglauda matus no nosvīdušās pieres un pārlaida skatu apvārksnim. Kur ne acis laid, visur pie horizonta slējās sīku priedīšu mežs. Nemanīja ne niedru, ne garāku koku. Purvā, purvā viss bija. Vienā vienīgā purvā. Kur lai iet?
Ja viņa to nebūtu zinājusi, nebūtu laidusies ceļā. Tagad aiz viņas, šļakstinādama rāvaino ūdeni, brida visa tauta. Viņa zināja. Tikai tā zināšana bija pagaisusi. Te, purva vidū, nekas vairs nelikās vienkārši. Te nevarēja nojaust ne virzienu, ne ceļu. No ciņa uz cini veda ceļš. Tas ir, ceļš neveda. Veda viņa, saiešanas nama biedre, tautas mīlētā Antoņina Pursīte.
Tikai viņa pati nojauta, kādā purvā viss ir. Viņa bija cerējusi drīz ieraudzīt otra krasta priedes. Bet nemanīja neko, kas atšķirtos no ainavas - purvains klajums ar ūdeņainām slīkšņām. Nu jau arī aiz muguras vairs nemanīja neko - tikai tādu pašu klajumu.
Tomēr viņa saņēmās un brida. Gumijnieki nožļurkstēja, izvilkti no brūnās rāvas. Ejam. Aiz purva ir Latvānija.