ziņojumu dēlis

Profesors Sengrābis tikko bija nokopējis lekciju sarakstus un nopūtās. Mūždien izdomā visādas birokrātijas. Priekš kam AU studiju namā būtu vajadzīgi desmit lekciju saraksti, ja AU studentiem iedos tikai vienu.
Turklāt to pašu vienu profesoram bija jāpielīmē pie ziņojumu dēļa pašam. Dēlis viņam riebās. Nebija apvilkts ar jauko lina drēbīti kā agrāk - aizķer tik ar adatiņu un turas. Tagad dēlis bija no lamināta. Oša koka.
Kā tur bija? Taisīšu laivu no oša koka, braukšu pie mīļākās ik rudentiņu. Tfu, kādu rudentiņu.
Sengrābis nopūtās vēlreiz. Kam, nu kam viņam tādas ciešanas. Kopš štatu samazināšanas dēļ bija atlaistas visas sekretāres un izpalīdzes, AU studiju namā vairs nebija nekādas jaukās dzīves. Visi papīri tagad bija uz profesora kakla. Tā nu sanāca, ka viņam šajā namā grādu bija vismazāk. Agrāk bija licies, ka pietiek tikai doktora grādu. Kas tur agrāk zināja, ka visi sīkie pintiķi rakstīs divas un trīs disertācijas, rausies ar vieslekcijām un ārzemju projektiem. Tagad viņi visi strādāja administratīvajā darbā un pārvaldīja naudu un resursus, bet profesoram Sengrābim atlika viss pārējais - lasīt lekcijas, labot studentu darbus, piedalīties konferencēs, rakstīt publikācijas un, vej, tagad arī jākopē lekciju saraksti un jāmēģina piespraust pie ziņojumu dēļa.
Piespraust... Vilks rāvis visas sekretāres. Aiziedamas viņa nebija pametušas ne pliku skoča gabaliņu. Bet ar adatiņām pie jaunā laminētā ziņojumu dēļa nebija ko meklēt. Sengrābis nopūtās vēlreiz un meklēja atvilktnē plastilīnu.