pludmale

- Filoloģija ir kā krāšņs zieds! - iesaucās Antoņina Pursīte, saņemdama AU studija nama Vecajo padomes balsu vairākumu. Lai nu piesargās visas pelēkās žaketītes un pelēkie monogrāfiju vāciņi! No šī brīža pelēkā krāsa lipoloģijā ir aizliegta ar likumu!
Vispirms Antoņina izstūma koridorā apputējušo palmu. Ko mētājas kā tāda sociālistiskā reālisma palieka! Pēc tam kārta pienāca bufetei ar ieplīsušo glāžu turētāju. Jāsaka, par mīkstajiem krēsliem Antoņina drusku šaubījās. Forma bija pavisam nefiloloģiski jutekliska, nodilušais sarkanā samta apklājs un glāzes kājai līdzīgais pamats, uz kura griezās ieapaļais krēsls, tomēr bija dekadentiski vilinošs. Varbūt ja apvilktu ar jaunu drēbi?
Antoņina uzgrieza telefonā AU studiju nama visdara Antona Čiekura numuru:
- Halo, halo! Te es. Klausies, vajag drēbi. Metri pieci. Varbūt var no aktu zāles aizkariem? Kodes saēdušas? Tak ne jau no tiem! Pasūti drēbi aizkariem, pa virsu pieci metri. Vajag renovēt krēslus!
Brīdi padomājusi viņa zvanīja atkal.
- Halo, halo! Klausies, Anton, nekādu drēbi nevajag. Nekādu samtu. Taisīsim no koka! Man ir vīzija! Cietos solos dzimst augstas domas! Jo cietāks sols, jo augstāks lidojums! Priede, tu saki, ir mīksts koks? Jātaisa no ozola! Par mīkstu? Esot kaut kāds ugunskoks, kas ne deg, ne slīkst, ne ar zāģi zāģējams? Tavam paziņam būs priekš četriem beņķiem? Lai taisa. Latviskā formā. Ar Ūsiņa zīmi. Nē, nē, tas atgādinās Anci Ūsi. Taisi ar Jumi un Austras koku. Austra apvainosies? Nu tad taisi ar ugunskrustu. Ugunskoka ugunssoli ar ugunszīmēm! tas būs īstais!
Antoņina braucīja ar zābaka papēdi izdilušo linoleju. Tas arī pelēks. Viss nodzīvots un nojāts līdz nesaprašanai. Kāda te vairs zinātne.
Viņa ielika somā Samantas Ezerietes disertācijas melnraksta pirmo nodaļu un aizvēra aiz sevis durvis. Tās arī pelēkas! Nu kas tas ir!
Purpinādama Antoņina Pursīte izgāja cauri pelēkajam koridoram ar eļļas krāsā tapušajiem zaļi brūnajiem latvju rakstiem, cauri apdrupušajam vestibilam un garām ziņojumu dēlim, kas bija apvilkts ar izstaipītu linu drānu un pie kura karājās daži paziņojumi par AU studiju nama profesoru vēlēšanām un AU studentu stipendiju izmaksām, nokāpa lejā pa pelēkajām trepēm, kas bija klātas ar pelēka linoleja plāksnītēm, izgāja cauri pelēkajai priekštelpai ar apputējušās vaska puķes aizēnoto logu, izgāja ārā no pelēkā AU studiju nama un paskatījās augšup. Apputējuši liepu zari un apmākušās debesis.
- Nu kas tas ir, - viņa domāja, - grāmatas viņi izdod pelēkos vākos, māca pelēkā mājā, teorijas arī viņiem pelēkas. Nekādas dzīvības! Filoloģijai ir jābūt latviski spriganai! Kā tādai dainai!
Viņa stāvēja uz pelēkā lieveņa, skatījās uz puķudobi, ko apjoza pelēki betona kluči.
- Ideja! - Antoņina iesaucās! - Saules krāsa! Dzeltens! Jā, dzeltens! Dzeltens, sarkans, oranžs, košs! Pludmale!!! Saules zeme. AU studiju nams tagad būs saules zeme!
Viņa jau redzēja savu monogrāfiju "Saules koks" - drīz zaļiem, drīz ziliem, drīz sarkaniem zariem uz dzeltena vāka mirgoja viņas vārds. Saules dainas. Saules spozme. Esmu sasmēlies es saules...
- Halo, halo! Čiekur, tu? Klausies, Anton, ir lieta! Pasūti spaini dzeltenās krāsas. Tos koka beņķus taisi lielākus, bet ar spraugām, lai sēdētājiem smiltis izbirst. Gleznu! Vajag gleznu! Kaut ko dzeltenu. Autors? Kāda atšķirība. Kaut kas slavens. Pasaki, ka vajag lielu un dzeltenu!