13. janvāris

Varbūt viņi paies garām?
Undīne Rapse skatījās pa logu un mēģināja saprast, vai notiekošais jau ir noticis vai vēl tikai notiks.
Jāsaka, ka tik lielisku dzimumdienu viņa nebija gaidījusi. Bija ielūgti daži draugi, pārsvarā no veciem laikiem. Viņa ilgi bija domājusi, vai ielūgt arī Sanitu. Tomēr uz izsūtīto e-pastu viņa neatbildēja. Laikam domāja vakarā pēc darba palasīt kādu detektīvu. Uz tiem viņa ir kā traka. Slēpj un taisnojas, bet mierā neliekas, kamēr grāmata cauri un zin slepkavas un razbainieka vārdu.
Sanitai laikam nepatika, ka starp ielūgtajiem bija arī dažas personas no veciem laikiem. Kad vēl brauca uz Pēterburgu dibināt kontaktus un izdot grāmatas. Jāsaka, toreiz viss tā arī nobruka. Kur palika grāmatas, kur kontakti, vilks viņu zina. Dažas pakas vēl gadiem stāvēja Rapses dzīvoklī. Kamēr caur paziņām nogrūda uz lauku skolām.
Nekas, uzaicināšu viņu citugad. Pasākums galu galā bija domāts maniem draugiem putniem. Kas no zinātnieces par putnu.
Undīne domāja pie sevis un vēroja, kā aiz Flinga bāra loga policija stāv ar baltām cirmuļgalvām un stekiem un daži brēcoši tipi plivinās pa priekšu. Būtu ņēmuši tos stekus un devuši pa pieri. Vai vismaz novicojuši ar latvāņiem, lai dzīvas vietas nejūt. Stāv tik.
Savukārt bārā Flings, kas arī atrodas Omes laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.
Koncerts maniem draugiem pelnu kastē. Komplektā ar saeimas demolēšanu. Dzimšanas diena ir izdevusies.
Undīne Rapse rezumēja pie sevis un iesūca no glāzes Molotova kokteili. Drusku oda pēc spirta.
No sākuma likās, ka cauri būs. Darba diena. Sniegs nokusis. Viss pelēks un drūms. "Sarkanā" visas vietas aizsistas. Krīze viņiem... Ne dzimumdienu nevar nosvinēt!
Pa dienu viņa piezvanīja uz apgādu, bet tur pūta un elsa vien. Pilns ar jaunajām rakstniecītēm, Haltūrkapitāla fondam nogriezuši finansējumu, Vellpils rakstnieku mājai vētrā izsisti logi un pagalmā apgāzies koks. Vispār viss noskaņojums sabojājās. Kāda vairs svinēšana.
Pēc brīža atkal palika labāk. Iegāja draugos, palasīja apsveikumus no Limbažiem. Tauta viņu mīl. Lai iepūš visi apgādi. Viņu izdeva un izdos. Un viņu lasīs. Raudādami. Obligātajā literatūrā.
Būtu jānomaina profila bildi. Tā sarkanā bija labāka, bija daudz komplimentu.
Rapse atlaidās dīvānā. Labi tā. Mūzika, kokteilis. Arī aiz loga interesanti. Pavisam cita lieta kā sēdēt mājās un skatīties uz ielu. Tad vēl tā vecā baznīca zvana. Viņa pati jau sen nedzird, bet ciemiņi mūžīgi lec kājās un skrien pie loga. Nu cik var. Un vēl visi trauki pēc tam. Mazgā stundām. Šitā ne vainas, atnāc, nosvinies, aizej.
Drusku jau iet pa traku pa to Omes laukumu. Sitas kā traki, lauž un met ar akmeņiem. Bet tā jau ar tiem latviešiem ir. Kamēr viss labi, raksta dzejolīšus. Kā liec izlasīt normālu romānu, sāk brēkt un dedzināt. Dekadenti ar, viens nemiers un posts, galu beigās viss beidzās ar muižu dedzināšanām un soda ekspedīcijām.
Aiz loga brīkšķēja vien. Pūlis bija sadalījies divās daļās. Policistu cirmuļgalvas ar stekiem zvetēja kādu pusaudzi. Tas saliecies kamolā, griezās ap savu asi. Pārējie kliedza: Suņi, suņi! Bet tuvāk negāja.
Sadomājušies ar, skolā nelasīšot latvju prozu. Skrēja uz "Letonikas" bibliotēku demolēt. Labi, ka policija iejaucās, krājums palika neskarts. Lai demolē saeimu, ko lien pie romāniem!
Dzimšanas diena tomēr ir reizi gadā. Labi to nosvinēt mierīgi un pašā Vecrīgas sirdī.