Lāča deportācija un teleportācija

Nu gan rakstīšu.
Zāra Mālīte ielēja kafeju porcelāna tasē un apmeta ap pleciem pūkaino Somijas pledu no Karēlijas tālajās pļavās audzēto meluskīnu aitu vilnas, kas cirpta Jaunavas zvaigznājā.
Viņa iztaisnoja rokas un sakārtoja brilli.
Nu gan ir tēma. Tautai vajag varoni. Varonis ir vadonis, vadonis ir labonis. Labam labs un ģērbonis. Viss ir precīzi. Laikmeta gars skar, un nekas vairs nav pa vecam.
Bet nu citādi - tīrais vāks.
Atkal kaut kā nevedās visas lietas un viss kaut kā ne tā. Priežu koka grīda lieliski vizēja retajos novembra saules staros. Atkal tai Latvijai dzimene. Atkal nodokļos aizies viss labums.
Ja varētu tā, ka ir tikai tauta un viss zeļ uz plaukst. Bet tauta ir piemānīta, pievilta un apkrāpta. Tautas centieni ir gaisuši Kangara kalpu nodevīgajās stērbelēs un neviens pats gaismas stars nav atkausējis to cietās sirdis un betona žogus.
Zāra Mālīte uzmeta skatu grāmatplauktam. Ko gan dod visi šie vārdi šajā krēslas stundā, kas kā baiss vāks gulstas uz gaišākajiem Latvijas prātiem. Un kas atkal var celt pieviltās sirdis augšup cerību saulē.
Jāraksta. Nu gan jāraksta.
Bet nu kur aitas, tur cirpēji. Viņa savilka ciešāk balto un pūkaino smalkvilnas pledu.
Paši savēl un tad brīnās. Paši vainīgi. Vai viņa nebija centusies reiz saukt pēc gaismas. Bet vai tas aunu bars klausīja?
Iet jau gāja arī uz citām izrādēm, bet kaut kā nepavilkās. Saskatās tik partiju reklāmas ar dāsnajiem tēviem un tik balso, un tik balso.
Ko nu vairs. Lāčplēsi aiznesusi laika upe. Lāču miga tukša un pamesta. Kur lai jaunu ņem, kā lai saulē ceļ. Tagad jau taisni prasās kaut kāds varonis - neba jau katru dienu raganas uz piestas jāj pa Latviju un izsit zemē cik tur metrus dziļu caurumu tā, ka norīb visa pasaule un vēl nedēļām kladzina pa portāliem.
Ulmanis jau bija tam autoriņam, kā viņu tur, Zils Makss vai Kristaps Duniters. Gunārs Astra nepavilks - ko tāds knariņš un plakani pareizs tēls. Pārmetīs vēl literāro strupceļu un klišejiskumu.
Vajag kādu pretrunu mocītu personu. Čaks gan būtu labi, bet tur tas fināls ne diez ko - visa tā pārdošanās padomju varai vai kas viņam tur bija. Kaut kā gribētos iekšējo sāpi un lai atbalsojas katra dvēselē, reizē pretestību un padošanos, tomēr spēku un izturību. Sak, mēs jau visi tādi.
Par cara laikiem vairs nav jēgas rakstīt - kas ta tos vairs atceras. Par Ulmaņlaikiem ar ne - visi sen apmiruši vai prātu izkūkojuši, sēž pansionātos un skatās talantu šovus.
Sudrabkalns būtu labs. Bet ej nu stilizē viņa dzeju, pārmetīs vēl plaģiātu vai strofisko mazspēju. Tomēr jāņem kāds normāls cilvēks, ar savu sāpi. Lai laikmets iet pāri viņa iekšām kā nāves zobrats un izšķērž viņa patību kā trusi un kā vēja auka aiznes pa pasauli, kveldēdams sausuma zobainajā gaismā.
Kaut ko tādu, ka visi ir iesaistīti. Ka visiem ir sāpe. Kaut kāds maita, bet sirdī pretrunu plosīts vai dzīves sists. Padomjlaiku ierēdnis vai sekretārs būs par zemu, to jau vairāk prozā lai dīda Pāvils Parexovskis vai Mundra Fricburga. Kas nu sīkam padomju cilvēciņam par likteni, kas par vērienu. Tā vien nosēdēja pie savām čehu kristāla bļodām un rosola līdz pašai Atmodai, kad viedie prāti modināja jaunai dzīvei.
Varētu jau par Atmodu rakstīt, bet tur tomēr tāda pašcitēšana vien sanāk. Par sevi jau operu nerakstīsi. Ja nu ar svešu vārdu vai vismaz citu datoru.
Lācis gan būtu labs. Kurš tad maita parakstīja visus tos papīrus, kuru dēļ visa latvju proza vēl gadu desmitiem nevar rimties un vaid, vaid, pauzdama tautas likteņgaitas un drūmo sanesumu.
Deportācijas! Tā ir tēma. Un Lācis kā lācis. Kā plēšamais objekts un kā totēmiskais subjekts. Aijā, žūžū, lāča bērni un tiri-piri. Galu galā - bez lāča ausīm tāds Lāčplēsis var iet ieskrieties, lai ko nu reiz tas Rainis teicis. Lai viņš kaut simts savus vectētiņus saplēsis.
Bez mūsu tautas gara bagātības mēs esam kā gaisā pamesta putekļu sauja, ko pasaules vēji nes pāri pilsētām un tuksnešiem, jūrām un okeāniem.
Ko nu tur. Vajadzēja toreiz tomēr par lāča bērniem rakstīt, ne eža puskažociņu. Toreiz jau likās tā iederīgi, bet nu šitas ar kā ar kulaku.
Zāra Mālīte noelsās vien. Kafija bija nopilējusi uz baltā pleda. Ej nu balta atmazgājies. Vai kā nu bija tajās veļas pulvera reklāmās.
Bet tā tik būtu aina - skatuve puskrēslā, gaismas zibšņi kā Lāčplēša dusmas. Un Lācis plosa sevi un visu kabinetu, bet vienalga paraksta to sūda papīru.
Ar to maisam gals vaļā, tautas taisnīgās dusmas un deportācijas, pielūgsme un ziedu klēpji. Droši vien atkal uzaicinās filmēties Kilograms haltūras, būs smuki.
Nu kaut kas tak ir jādara. Krīze ir iespēju laiks.

Deportācijas

Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.