Deportācijas

Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.