Deportācijas

Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.

Dažādas seksa pozas

- Āžkrustā, āžkrustā. - Kora Bliksena domāja, sēdēdama uz soliņa. - Āžkrustā jau ir bijis. Kā vēl var gulēt?
Kora sēdēja parkā un skatījās, kā dīgst zāle. Manai Latvijai. Ja mēs paši savu Latviiju nesargāsim, iznīks visa zāle. Bez Latvijas Tu esi pīslis.
- Vajag kaut ko tādu, ka iebliež. Taisni kā pa aknām. Ieknābā kā ar veserīti. Kā ar putniņa maigo knābi taisni aknās. Aknās un aknās un aknās. Tā femīni.
Kora tikko bija aizgājusi prom no sēdes. Ko var sēdēt visu laiku. Sēde aiz sēdes, ne gara, ne kvēles. Kaut kā jau jādzīvo ir. Mums pašiem mūsu Latvijā. Ja mēs paši Latviju nemīlēsim, kas cits mūs mīlēs.
- Kaut ko tomēr tādu globālu. Lai var tulkot. Lai pasaulē beidzot uzzina, cik Latvijā ir laba literatūra.
Kora pievēra acis. Cik labi bija pirms desmit gadiem Āfrikā rakstnieku mājās. Sēdēt pie bungalo un klausīties savannas skaņās. Saule riet kā sarkana lode, gaisā jocīga smaka. Ne ta sūdi, ne kaut kādi botāniskā dārza augi. Kā ziloņi izritina savus snuķus un peņus. Kā lauvas rēc kā uz kaušanu vai no radību un radīšanas laimes.
- Jā! Vajag kaut ko harmonisku! Un reizē latvisku. Tādu femīni fundamentālu latviskumu ar globālu vientulību un tomēr piederību savai zemei un tautai.
Kora atglauda šķipsnās krāsotos matus. Atkal strīpa ataugusi, jāiet pie friziera.
- Vārdi gan jāliek tādi, lai visi saprot. Nekādas Laimas, Dēklas vai Ūsiņus. Kaut būtu jau smuki. - Kora gandrīz jau apsvēra domu salaist kopā visu latvju panteonu. Lai vairojas Latvijai.
- Bet ej nu pēc tam iztulko. Ar pēdiņām jāliek visi vārdi. Un ej nu amerikānim izskaidro, ko Pīkols dara pie Saules meitām Līgo vakarā. Kā toreiz pat Jitlandē. Arī bija šitik pat riebīgs pavasaris. Sēdēja rakstnieku mājā un dzēra vīnu. Un tad tam stulbajam meksikānim bija jāskaidro, ka sieviešu literatūra nav bābu literatūra. Pilnīgi riebj.
Kora nospieda mobilā telefona pogu. Nu ko var zvanīt, kad jādomā. Lai sēž savā sēdē. Un paši lemj. Cik ta var lemt. Kas tad radīs vērtības, ja visi tikai lems.
- Vajag iešifrēt latvisko un globālo kaut kā tā, ka visi saprot. Bet tā reizē vienkārši, reizē tā, ka nesaprot un tad, kad saprot, tad saprot un tad vairs neviens nav tāds, kas nesaprot, kā bija jāsaprot. Jāsalaiž kopā kādi divi veči un sievieši. Lai atkal nepiešuj to bābu literatūru. Būs jums vīrieši, būs! Tik kā lai nosauc?
Kora izvilka no somas dienas plānotāju. Vilibalds, Zigismunds, Tālrīts, Druvvaldis, Karloss. Tfu, tie jau tādi Undīnes vārdi. Vajag kaut ko citu.
- Poza! Galvenais ir globāla poza! Lai visi saprot, kas tur domāts. Poza, poza. Proza, proza. Kaut ko klasisku un reizē pārlaicīgu.
Kora atglauda matus. Ak šie Latvijas pavasari. Nav ne saule uzlekusi, jau nokrita jūŗiņā. Zelta diegus bārstīdama, zelta drēbes kārstīdama. Tfu, jātiek prom no šitā latviskuma. Tā nekas pārlaicīgi klasisks nesanāks. Neviens atkal neko nesapratīs.
- Bā. Augšā, apakšā? = vai varbūt // Vajag kaut kādu grafisku zīmi. () )( O (O) (@) Tas jau pēc embrija izskatās.
Kora vilka strīpas blociņā. Taisni Tālrītu dienā.
- Jāieliek kaut kas latgalisks! Tas būs blieziens reizē dziļi latviski, apakšā pa aknām. Lai Dēkla Murdupāvela pabrīnās. Un tāpat neviens nesapratīs, varēs pa taisno teikt, ka ārzemju vārds. Īva? Īva valna sīva. O! Jānojauc pēdas. Īva ir dīva, Īvs ir Dīvs. Dīvs. Īvs. Krīvs. Krīvu krīvs.
Un nosaukumā %! Kā sievišķā un vīrišķā balanss. Viņš un viņa. Un strīpa pa vidu. Mūžam nesavienojamais un mūžam salipušais.
Kora ielika matos saulesbrilles. Maitas šļūk ārā.
- Vajag vēl vienu veci. Divi veči un bāba. Lai ir trijstūris. Un autore klāt. Lai visi tie pētnieki brīnās un raksta savus bakalaura darbus. Īvs varētu būt liekais nesaprastais. Un tie divi mīlas pāris. Pirams un Tisbe. Un Īvs pa vidu kā tā strīpa. Vai varbūt tomēr kaut ko intīmāku? Īvs ir gejs. Viņš noteikti ir gejs. Tas sader ar sēdes laikā spriesto - gejus ārā. Lai dzīvo aiz purva latvāņu birzīs. Paši lai stāda. Un katra latvāņa galā pa karogam! Un lai nesaka, ka viņus apspiež! Gejiem savu valsti Latvāniju. Aiz latvāņiem.
Tie divi noteikti guļ kopā. oo vai CD - kaut kā tā. GD dp un ЭE Jā, ЭE būtu labs. Krieviskais un latviskais kā dvīņi. Viņš krievu boļševika dēls, viņa latviešu nacionālistes meita. Bet tas jau ir bijis.
25 neizskatās tik labi. Bet apaļš cipars. Gan jau māksliniece uz vāka mācēs uzzīmēt tā, ka izskatās kā spoguļattēls. 69! 69, kad guļ kopā. 96, kad ir sakasījušies. 9/6 (69)
Velns, vajadzētu tad 69 gabaliņus. Pa kuru laiku tad? Vai tad mūsdienās kāds var iztikt no prozas vien? Neviens tak nevar tikai rakstīt.
Ai, liks tādus īsiņus. Lai jau ir tas postmodernisms. Un lai iepūš. Jo īsāk, jo mazāk var saprast.
Bet to femīno ar jāsaliek. Femīnās radību asinis, asiņu mokas, jaunavības plēves asinis, asinis pa degunu, strutas no truma uz pakaļas, sviedrus seksa laikā, iekāres siekalas, asaras un puņķus guļot bez Īva. Oi, taču vēl mēnešreižu asinis! Neapaugļotas sievietes zemes Adas - elles adītājas, adatu ādas, ādas ārdītājas - zudušo cerību izsīkumu palagos baltos kā ievziedu smārds. Ada, ada, ada, no mīlestības nekā. Amors aizlido pie citas. Jei bogu! Aborts. Amors. Abo? Tas otrs vecis ir viņas nedzimušais dēls, tukls eņģelis Abo.
Nē, nesapratīs. Tas ir par traku. Liks Amoru. Stulbi jau skan. Varbūt Amo? Skan kā suņa vārds, bet drusku var saprast. Ada mīl Amo, Amo Adu nē. Īvs ir augstais dievs, vīrišķi vīrišķais apaugļotājs. Un ne no Adas ādas. Amo ir Adas daļa. Adas dvēseles auglis. Viņas kārīgās miesas saplosītais auglis, kas asinīs iztek viņas palagos.
Amo un Ada guļ kā brālis un māsa - 69. Nekāds tur Īvs. Īvs lai noskatās, kā vajag. Sakārnis tāds. Amo un Ada. Vīrišķi sievišķais vienā būtnē. Viņa un viņš, māte un dēls, mīļākais un mīļākā. Pasaules gals un sākums. Asinīs. Noteikti, ka asinīs. Sarkanu vāku! Obligāti jāliek sarkanu vāku. Un viņš un viņa nešķirami - 6 un 9. Tie paši, bet citi. Kā pasaules embriji, kā saritinājušies pasaules sākumi, kam katram savs gals un astīte. Kā tādi kurkuļi Dieva dīķī. Dīva līķī. Īva īķī.
Jā, tas būs īstais. Amo un Ada asinīs, Īvs kā strīpa pa vidu - vīrišķais. Sarkans vāks un mūžība. 69.
Dīķī iekurkstējās vardes. Pavasaris. Nu jau tās stulbās vardes pūta pilnā rīklē:
- Kurrrrrrrrrr, kurrrrrrrr, krrrrrrr.....
Kora nostenējās vien. Tā ir zīme!!! 6 un 9 astītes kā kurkuļi un šīs varžu balsis! Viņai ir pieskāries Dievs. Ar savu vieglo esības miglu tas ir pārbraucis viņas dvēselei. Romāns būs!
Varētu puspasaules pierakstīt, ja nebūtu jāsēž tajās stulbajās sēdēs. Par geju izsūtīšanām uz Latvāniju, pasaules glābšanām, valūtas piesaistēm.
Kurš tad uzrakstīs visus tos romānus, ja Korai jātiek galā ar visu. Ko tad tulkos, ja romānu nebūs.