elle un grebene

Vajag kā Europā. Kā labākajās universitātēs.
Austra Zeķe stāvēja vestibilā ar visiem Abrenes Universitātes papīriem rokās. Nu viņa bija AU studiju nama likumīga varassieva, nu visi dancos pēc Zeķes stabules, nu būs miers un kārtība. Staigās zeķēs un nepīkstēs ne nieka. Lai gan ir tik forši, tik interesanti paklausīties, kā pīkst. Tāda procesa sajūta. Cik interesanti tomēr ir cilvēki, kas domā paši. Skatīties, nenoskatīties.
Sienas jāpārkrāso. Vajag jaunā laika dvesmu. Varētu pielikt digitālu pulksteni, kas rāda Europas laiku. Un digitalizētu Europas dzeju.
Egons Sviedris gan jau iztulkotu no katras Europas universitātes pa dzejnieciņam. Uz Karlosu Bērniņu jau nevar paļauties, tam tik disertācijas prātā. It kā kāds ticētu, ka viņam tur kas iznāks. Bet lai tik dzejo - ka tik nenēsā grebeni un neapkauno AU studiju namu.
Cita neviena dzejnieka nav. Un sapīties ar Armandu Sviedri ar nav labi. Tas atkal sāks stāstīt, ka viņam nav nekāda sakara ar Raimondu Sviedri un ka nepazīst nekādu Rinaldu Sviedri. Un ka vispār neraksta nekādu dzeju un neko netulko. Gan jau dzejo pa vakariem un publicē Vairogā. Tik neko nesaka!
Lai pūš vien! Skaidrs, ka raksta un tulko. Kā tu vari būt Sviedris un neko nedarīt ar dzeju.
Re, Egons gan lāga cilvēks. Jau uzdāvināja jaunajam vestibilam jaunākos Pentaura numurus. Sanāks vesels plaukts! Cerams, ka nav atkal sarakstījis iekšā visādas muļķības - Mīļajai Austrai. Un tādā garā.
No Ulda Sviedra, Raimonda tēva brālēna, ar nekāda labuma. Cep tik avīzēs savas muļķības. Neliks tak vestibilā avīzes. Nav tak nekāda publiskā ateja!
Bet kaut ko digitālu vajag. Kaut ko europeiski smalku. Vai varbūt uzreiz kaut ko pārlaicīgu. No pasaules dvesmas. Visu pasaules universitāšu pulksteņus. Digitālos. Lai tikšķ. Visa pasaule Zeķes vestibilā!
Vai varbūt Ņujorkas laiku. Lai ir kā elles ķēkis! Jā, ķēķis! Kaut ko drūmu un baisu! Noteikti ir kāda krāsa, kas uzdzen depresiju jau pie pirmās pusminūtes.
Par krāsu jāpavaicā visdarim Antonam Čiekuram. Tas zinās.
Lai gan ko tāds var zināt. Noķellēja toreiz visas sienas ar kaut kādu cāļu krāsu. Nu kas tur no Europas, kas no zinātnes. Kā tādā vistu kūtī. Bet te tak nemācās nekādi panki ar grebenēm! Te studē māklas zinātnes! Un bez drūma fona nebūs nekādas zinātnes.
Vajag gan, vajag ko ellisku! Drūmu un riebīgu! Un nekādus beņķus, lai tie būtu kaut no paša elleskoka. Atkal sēdēs visi un trīsies, uzglūnēs un lūrēs, vaktēs un pieskatīs.
AU studiju namā nav ko jāsēž. Te katram jājūtas brīvi kā putnam un jālido - žviuks cauri vestibilam un miers. Ne pa labi, ne pa kreisi.
Varbūt ņemt asiņu krāsu? Mēnešreižu sarkans un melns. Gotiski baiss un notecējis.
Vai varbūt kaut ko sastrutojuša un piemilzuša augoņa krāsā - zili melni violets ar sarkanu.
Bet vajag arī kaut ko digitālu. Liels monitors. Skaita sekundes līdz nāvei. Nē, līdz bakalaura eksāmenam! Jā, tas varētu būt īstais!
Katram studentam imatrikulējot skaustā ievada čipu. Un tur iekšā eksmatrikulācijas datums. Ja paņem akadēmisko gadu, čipu pārprogrammē.
Kā students tuvojas monitoram, bet tuvoties vajadzēs, jo kā citādi tiks cauri, tā uz monitora cipari, atskan tikšķi. Automātiski sāk atskaņot, cik studentam vēl palicis laika AU studiju namā.
Jā, tas varētu būt īstais.
Visi pabeigs laikā. Programma zels un plauks! Austras Zeķes laikā neviens neslinkos un nevilks gumiju.
Vismaz vestibilā ne.

kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.