Āžkrusta diena

- Negulēšu āžkrustā! Negulēšu un viss!
Sigita Jātniece piesita kāju un nikni skatījās uz visiem.
- Bet Sigitiņ, - mīlīgi iesāka Antoņina. - Kādam taču ir jāguļ. - Viņa centās nomierināt satraukto dzejnieci un domāja, ka ziedošanās tautas labā būtu labs iegansts. Dzejnieks taču ir tautas dvēsele.
- Kādam! Bet ne jau man! - Sigita bija nevaldāma un no niknuma tik tikko valdījās.
- Tieši tu vari būt kāds, kas ziedojas un izved savu tautu... - Antoņina uzmanīgi iesāka.
Kaut kā jācenšas dabūt gatavu, ka tā dzejniece ziedojas. Pēc tam varētu pētīt un nenopētīties, kas viņai lika. Un tikai uzmanīgs pētnieks pamanītu šo īso sarunu. Šo divu pasauļu saduri. Pilsoniskums un pilsoniskums. Divi pilsoniskumi un tautas vārds. Tautas vārds kā tautas likteņa kalējs. Vārdos pateikts, neizkaļams, dzīves ziņā dziļi zveļams.
Turklāt kas par niknumu! Sit pušu Aspaziju. Ja varētu, nofotografētu. Pēc tam varētu analizēt. Bet baterijas nosēdušās. Te, purvā, nav jau kur uzlādēt. Brien un brien. Krīze gatavā.
- Kas ieveda, lai izved. Es rakstīju dzeju. Nevienam ēst neprasīju. Un nekādā āžkrustā negulēšu.
- Neprasīji gan? - Antoņina aizsvilās. - Nevienu pašu reizi? Nevienu stipendiju, nevienu projektu?
- Paši deva. Un āžkrustā es negulēšu. Ko tas Ričards Maigais gan iedomājas. Performances viņam. Atradis performances! - Sigita Jātniece atkal uzvilkās. - Performanitors mafinators!!!
Nu Antoņina Pursīte palika uz mutes. Dzejnieks paliek dzejnieks. Valodas kalvis.

pludmale

- Filoloģija ir kā krāšņs zieds! - iesaucās Antoņina Pursīte, saņemdama AU studija nama Vecajo padomes balsu vairākumu. Lai nu piesargās visas pelēkās žaketītes un pelēkie monogrāfiju vāciņi! No šī brīža pelēkā krāsa lipoloģijā ir aizliegta ar likumu!
Vispirms Antoņina izstūma koridorā apputējušo palmu. Ko mētājas kā tāda sociālistiskā reālisma palieka! Pēc tam kārta pienāca bufetei ar ieplīsušo glāžu turētāju. Jāsaka, par mīkstajiem krēsliem Antoņina drusku šaubījās. Forma bija pavisam nefiloloģiski jutekliska, nodilušais sarkanā samta apklājs un glāzes kājai līdzīgais pamats, uz kura griezās ieapaļais krēsls, tomēr bija dekadentiski vilinošs. Varbūt ja apvilktu ar jaunu drēbi?
Antoņina uzgrieza telefonā AU studiju nama visdara Antona Čiekura numuru:
- Halo, halo! Te es. Klausies, vajag drēbi. Metri pieci. Varbūt var no aktu zāles aizkariem? Kodes saēdušas? Tak ne jau no tiem! Pasūti drēbi aizkariem, pa virsu pieci metri. Vajag renovēt krēslus!
Brīdi padomājusi viņa zvanīja atkal.
- Halo, halo! Klausies, Anton, nekādu drēbi nevajag. Nekādu samtu. Taisīsim no koka! Man ir vīzija! Cietos solos dzimst augstas domas! Jo cietāks sols, jo augstāks lidojums! Priede, tu saki, ir mīksts koks? Jātaisa no ozola! Par mīkstu? Esot kaut kāds ugunskoks, kas ne deg, ne slīkst, ne ar zāģi zāģējams? Tavam paziņam būs priekš četriem beņķiem? Lai taisa. Latviskā formā. Ar Ūsiņa zīmi. Nē, nē, tas atgādinās Anci Ūsi. Taisi ar Jumi un Austras koku. Austra apvainosies? Nu tad taisi ar ugunskrustu. Ugunskoka ugunssoli ar ugunszīmēm! tas būs īstais!
Antoņina braucīja ar zābaka papēdi izdilušo linoleju. Tas arī pelēks. Viss nodzīvots un nojāts līdz nesaprašanai. Kāda te vairs zinātne.
Viņa ielika somā Samantas Ezerietes disertācijas melnraksta pirmo nodaļu un aizvēra aiz sevis durvis. Tās arī pelēkas! Nu kas tas ir!
Purpinādama Antoņina Pursīte izgāja cauri pelēkajam koridoram ar eļļas krāsā tapušajiem zaļi brūnajiem latvju rakstiem, cauri apdrupušajam vestibilam un garām ziņojumu dēlim, kas bija apvilkts ar izstaipītu linu drānu un pie kura karājās daži paziņojumi par AU studiju nama profesoru vēlēšanām un AU studentu stipendiju izmaksām, nokāpa lejā pa pelēkajām trepēm, kas bija klātas ar pelēka linoleja plāksnītēm, izgāja cauri pelēkajai priekštelpai ar apputējušās vaska puķes aizēnoto logu, izgāja ārā no pelēkā AU studiju nama un paskatījās augšup. Apputējuši liepu zari un apmākušās debesis.
- Nu kas tas ir, - viņa domāja, - grāmatas viņi izdod pelēkos vākos, māca pelēkā mājā, teorijas arī viņiem pelēkas. Nekādas dzīvības! Filoloģijai ir jābūt latviski spriganai! Kā tādai dainai!
Viņa stāvēja uz pelēkā lieveņa, skatījās uz puķudobi, ko apjoza pelēki betona kluči.
- Ideja! - Antoņina iesaucās! - Saules krāsa! Dzeltens! Jā, dzeltens! Dzeltens, sarkans, oranžs, košs! Pludmale!!! Saules zeme. AU studiju nams tagad būs saules zeme!
Viņa jau redzēja savu monogrāfiju "Saules koks" - drīz zaļiem, drīz ziliem, drīz sarkaniem zariem uz dzeltena vāka mirgoja viņas vārds. Saules dainas. Saules spozme. Esmu sasmēlies es saules...
- Halo, halo! Čiekur, tu? Klausies, Anton, ir lieta! Pasūti spaini dzeltenās krāsas. Tos koka beņķus taisi lielākus, bet ar spraugām, lai sēdētājiem smiltis izbirst. Gleznu! Vajag gleznu! Kaut ko dzeltenu. Autors? Kāda atšķirība. Kaut kas slavens. Pasaki, ka vajag lielu un dzeltenu!

purvā

Ka pie Latvānijas robežām daudz purvu un slīkšņu, zināja katrs. Skolā visi bija mācījušies par purvaino zemi aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tikai skolā neviens nebija mācījies, cik šie purvi patiesībā ir lieli un slapji.
Antoņina Pursīte atglauda matus no nosvīdušās pieres un pārlaida skatu apvārksnim. Kur ne acis laid, visur pie horizonta slējās sīku priedīšu mežs. Nemanīja ne niedru, ne garāku koku. Purvā, purvā viss bija. Vienā vienīgā purvā. Kur lai iet?
Ja viņa to nebūtu zinājusi, nebūtu laidusies ceļā. Tagad aiz viņas, šļakstinādama rāvaino ūdeni, brida visa tauta. Viņa zināja. Tikai tā zināšana bija pagaisusi. Te, purva vidū, nekas vairs nelikās vienkārši. Te nevarēja nojaust ne virzienu, ne ceļu. No ciņa uz cini veda ceļš. Tas ir, ceļš neveda. Veda viņa, saiešanas nama biedre, tautas mīlētā Antoņina Pursīte.
Tikai viņa pati nojauta, kādā purvā viss ir. Viņa bija cerējusi drīz ieraudzīt otra krasta priedes. Bet nemanīja neko, kas atšķirtos no ainavas - purvains klajums ar ūdeņainām slīkšņām. Nu jau arī aiz muguras vairs nemanīja neko - tikai tādu pašu klajumu.
Tomēr viņa saņēmās un brida. Gumijnieki nožļurkstēja, izvilkti no brūnās rāvas. Ejam. Aiz purva ir Latvānija.