Āžkrusta diena

- Negulēšu āžkrustā! Negulēšu un viss!
Sigita Jātniece piesita kāju un nikni skatījās uz visiem.
- Bet Sigitiņ, - mīlīgi iesāka Antoņina. - Kādam taču ir jāguļ. - Viņa centās nomierināt satraukto dzejnieci un domāja, ka ziedošanās tautas labā būtu labs iegansts. Dzejnieks taču ir tautas dvēsele.
- Kādam! Bet ne jau man! - Sigita bija nevaldāma un no niknuma tik tikko valdījās.
- Tieši tu vari būt kāds, kas ziedojas un izved savu tautu... - Antoņina uzmanīgi iesāka.
Kaut kā jācenšas dabūt gatavu, ka tā dzejniece ziedojas. Pēc tam varētu pētīt un nenopētīties, kas viņai lika. Un tikai uzmanīgs pētnieks pamanītu šo īso sarunu. Šo divu pasauļu saduri. Pilsoniskums un pilsoniskums. Divi pilsoniskumi un tautas vārds. Tautas vārds kā tautas likteņa kalējs. Vārdos pateikts, neizkaļams, dzīves ziņā dziļi zveļams.
Turklāt kas par niknumu! Sit pušu Aspaziju. Ja varētu, nofotografētu. Pēc tam varētu analizēt. Bet baterijas nosēdušās. Te, purvā, nav jau kur uzlādēt. Brien un brien. Krīze gatavā.
- Kas ieveda, lai izved. Es rakstīju dzeju. Nevienam ēst neprasīju. Un nekādā āžkrustā negulēšu.
- Neprasīji gan? - Antoņina aizsvilās. - Nevienu pašu reizi? Nevienu stipendiju, nevienu projektu?
- Paši deva. Un āžkrustā es negulēšu. Ko tas Ričards Maigais gan iedomājas. Performances viņam. Atradis performances! - Sigita Jātniece atkal uzvilkās. - Performanitors mafinators!!!
Nu Antoņina Pursīte palika uz mutes. Dzejnieks paliek dzejnieks. Valodas kalvis.