Ziņas
Nu gan rakstīšu.
Zāra Mālīte ielēja kafeju porcelāna tasē un apmeta ap pleciem pūkaino Somijas pledu no Karēlijas tālajās pļavās audzēto meluskīnu aitu vilnas, kas cirpta Jaunavas zvaigznājā.
Viņa iztaisnoja rokas un sakārtoja brilli.
Nu gan ir tēma. Tautai vajag varoni. Varonis ir vadonis, vadonis ir labonis. Labam labs un ģērbonis. Viss ir precīzi. Laikmeta gars skar, un nekas vairs nav pa vecam.
Bet nu citādi - tīrais vāks.
Atkal kaut kā nevedās visas lietas un viss kaut kā ne tā. Priežu koka grīda lieliski vizēja retajos novembra saules staros. Atkal tai Latvijai dzimene. Atkal nodokļos aizies viss labums.
Ja varētu tā, ka ir tikai tauta un viss zeļ uz plaukst. Bet tauta ir piemānīta, pievilta un apkrāpta. Tautas centieni ir gaisuši Kangara kalpu nodevīgajās stērbelēs un neviens pats gaismas stars nav atkausējis to cietās sirdis un betona žogus.
Zāra Mālīte uzmeta skatu grāmatplauktam. Ko gan dod visi šie vārdi šajā krēslas stundā, kas kā baiss vāks gulstas uz gaišākajiem Latvijas prātiem. Un kas atkal var celt pieviltās sirdis augšup cerību saulē.
Jāraksta. Nu gan jāraksta.
Bet nu kur aitas, tur cirpēji. Viņa savilka ciešāk balto un pūkaino smalkvilnas pledu.
Paši savēl un tad brīnās. Paši vainīgi. Vai viņa nebija centusies reiz saukt pēc gaismas. Bet vai tas aunu bars klausīja?
Iet jau gāja arī uz citām izrādēm, bet kaut kā nepavilkās. Saskatās tik partiju reklāmas ar dāsnajiem tēviem un tik balso, un tik balso.
Ko nu vairs. Lāčplēsi aiznesusi laika upe. Lāču miga tukša un pamesta. Kur lai jaunu ņem, kā lai saulē ceļ. Tagad jau taisni prasās kaut kāds varonis - neba jau katru dienu raganas uz piestas jāj pa Latviju un izsit zemē cik tur metrus dziļu caurumu tā, ka norīb visa pasaule un vēl nedēļām kladzina pa portāliem.
Ulmanis jau bija tam autoriņam, kā viņu tur, Zils Makss vai Kristaps Duniters. Gunārs Astra nepavilks - ko tāds knariņš un plakani pareizs tēls. Pārmetīs vēl literāro strupceļu un klišejiskumu.
Vajag kādu pretrunu mocītu personu. Čaks gan būtu labi, bet tur tas fināls ne diez ko - visa tā pārdošanās padomju varai vai kas viņam tur bija. Kaut kā gribētos iekšējo sāpi un lai atbalsojas katra dvēselē, reizē pretestību un padošanos, tomēr spēku un izturību. Sak, mēs jau visi tādi.
Par cara laikiem vairs nav jēgas rakstīt - kas ta tos vairs atceras. Par Ulmaņlaikiem ar ne - visi sen apmiruši vai prātu izkūkojuši, sēž pansionātos un skatās talantu šovus.
Sudrabkalns būtu labs. Bet ej nu stilizē viņa dzeju, pārmetīs vēl plaģiātu vai strofisko mazspēju. Tomēr jāņem kāds normāls cilvēks, ar savu sāpi. Lai laikmets iet pāri viņa iekšām kā nāves zobrats un izšķērž viņa patību kā trusi un kā vēja auka aiznes pa pasauli, kveldēdams sausuma zobainajā gaismā.
Kaut ko tādu, ka visi ir iesaistīti. Ka visiem ir sāpe. Kaut kāds maita, bet sirdī pretrunu plosīts vai dzīves sists. Padomjlaiku ierēdnis vai sekretārs būs par zemu, to jau vairāk prozā lai dīda Pāvils Parexovskis vai Mundra Fricburga. Kas nu sīkam padomju cilvēciņam par likteni, kas par vērienu. Tā vien nosēdēja pie savām čehu kristāla bļodām un rosola līdz pašai Atmodai, kad viedie prāti modināja jaunai dzīvei.
Varētu jau par Atmodu rakstīt, bet tur tomēr tāda pašcitēšana vien sanāk. Par sevi jau operu nerakstīsi. Ja nu ar svešu vārdu vai vismaz citu datoru.
Lācis gan būtu labs. Kurš tad maita parakstīja visus tos papīrus, kuru dēļ visa latvju proza vēl gadu desmitiem nevar rimties un vaid, vaid, pauzdama tautas likteņgaitas un drūmo sanesumu.
Deportācijas! Tā ir tēma. Un Lācis kā lācis. Kā plēšamais objekts un kā totēmiskais subjekts. Aijā, žūžū, lāča bērni un tiri-piri. Galu galā - bez lāča ausīm tāds Lāčplēsis var iet ieskrieties, lai ko nu reiz tas Rainis teicis. Lai viņš kaut simts savus vectētiņus saplēsis.
Bez mūsu tautas gara bagātības mēs esam kā gaisā pamesta putekļu sauja, ko pasaules vēji nes pāri pilsētām un tuksnešiem, jūrām un okeāniem.
Ko nu tur. Vajadzēja toreiz tomēr par lāča bērniem rakstīt, ne eža puskažociņu. Toreiz jau likās tā iederīgi, bet nu šitas ar kā ar kulaku.
Zāra Mālīte noelsās vien. Kafija bija nopilējusi uz baltā pleda. Ej nu balta atmazgājies. Vai kā nu bija tajās veļas pulvera reklāmās.
Bet tā tik būtu aina - skatuve puskrēslā, gaismas zibšņi kā Lāčplēša dusmas. Un Lācis plosa sevi un visu kabinetu, bet vienalga paraksta to sūda papīru.
Ar to maisam gals vaļā, tautas taisnīgās dusmas un deportācijas, pielūgsme un ziedu klēpji. Droši vien atkal uzaicinās filmēties Kilograms haltūras, būs smuki.
Nu kaut kas tak ir jādara. Krīze ir iespēju laiks.
Rāda ziņas ar etiķeti latvju proza. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti latvju proza. Rādīt visas ziņas
ceturtdiena
trešdiena
Deportācijas
Ko lai dara ar to romānu, domāja Artis Jūdze. Apgāds bija atsūtījis vēstuli un aicinājumu atbalstīt jauno projektu "Vectēva sapnis" un uzrakstīt kādu recenziju. Recenziju viņiem. Skaidrs, ka gribēja tikai skaidravota ūdensgabalu un sviestā kultu glaimu mērci.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.
Romāns, bez šaubām, bija gandrīz novatorisks. Lielas atstarpes, doma mētājas no pasaules radīšanas līdz cilvēces pestīšanai un pa vidu visa latvju tautas vēsture. 320 lapās cara laiku tirgus un kalpones, valsts dibināšanas sapulce un karogi, Ulmaņlaiku skapji un gultas, krievu kirza un vācu ordnungs, padomju koksagīzs, kolhozs un deportācijas, emigrācija, atmoda, vilšanās un sapņi, zemes pirkšana un par kredītu ņemta reģipša māja pie purva. Ātrā tempā autors bija ticis no vecvectēva līdz mazmazdēlam - gadsimts uz priekšu vai atpakaļ.
Šķiet, ka šoreiz to pat bija rakstījis vīrietis, kas nav Pāvils Parexovskis. Vismaz likās, ka nav viltots un tā nav bāba, kas izliekas par veci. Bābas tomēr uzreiz var atkost, ja raksta kā veči. Kaut kā viņām citādi - vienalga izlīdīs kāda bābiska aste. Ja ne citādi, ieliks visiem aprakstītajiem personāžiem kretīniskus vārdus - Voldemārts un Adalberta.
Tā jau tēma baisa. Viss vienā katlā. Bet ir skarta tautas likteņtēma un drusku ņirdzīgi iesmiets par deportācijām. Taču tikai tik drusku ņirdzīgi, lai romānu lasītu arī izsūtītie.
Tas ir, apgāds domāja, ka tā būs. Ka visi lasīs ģibdami. Izsūtītie tāpēc, ka ir bijuši izsūtīti, un cerēs atrast savas likteņgaitas. Un neizsūtītie tāpēc, ka viņiem patiesībā pie kājas, bet visa latvju proza tāpat ir vieni vienīgi memuāri. Viena izsūtīšana vairāk vai mazāk. Un kaut kas jau ir jālasa.
Uz pēdējā vāka bija falsificētie slaveno latvju rakstnieku izteikumi. Varētu domāt, ka kāds no teicējiem pirms tam būtu lasījis to kluci. Izteicās čomu būšanas vārdā un cauri. Pašiem taču arī kaut kad savas grāmatas būs jāizdod, bet naudas maiss visiem viens vienīgs - Haltūrkapitāla fonds.
Artis nopūtās. Mūžīgie memuāri. bet nerunāt par to romānu nevarēja. Tak jau iedeva un palūdza. Citureiz nedos. Un neko nedarīs, ja palūgsi.
Visur pilns ar relīzēm un reklāmām. Tautas likteņstāsts katram un pašam. Katram savs, visiem savs. Romāns tavam vectēvam un tavam mazdēlam. Kāds autora radinieks no PR kompānijas gan jau bija nenormāli pacenties.
Pie velna visu literatūru, nopūtās Artis Jūdze. Cik nav redzēts - bijušie literatūrzinātnieki rokas pa zivju paviljona miskastēm tirgū un visādas autorītes, kas tik vien māk kā vaidēt, cep vienu romānu pēc otra un braukā pa grāmatu mesēm.
Uz Undīnes dzimeni viņš gan nebija lūgts, bet redzēja ziņās - krogam izsists logs, otrs ieplēsts. Nez, ko šī tur tādu būs darījusi, ka romānu dedzinātāji sākuši šai mest ar akmeņiem. Pēdējā laikā tak palikusi tāda mierīga - nemaz ne vairs tā ugunīgā meitene, kas 90. gadu sākumā rādīja visādas dieva zīmes un pigorus.
Jārunā par vardarbību. Ko ta citu. Pieliks to romānu klāt. Re, vectēvs arī runā par vardarbību. Kā mūs izveda, bet mēs viņiem krāvām pa purnu. Tas nekas, ka gan jau nekrāvām. Bet ja šitā uzraksta romānā, uzreiz izskatās novatoriski. Vismaz kaut kas jauns. Vismaz labāk par mūžīgajām žēlabām - tautas likteņtēma, ciešanu ceļš, upuris un ērkšķu vaiņags, bla, bla.
Bet autors arī jocīgs - 320 lappusēs sabāzis veselu gadsimtu, bet no tām 184 lpp. ir par deportācijām. Nekam citam jau tur vairs vietas nepaliek. Zināma nesabalansētība un paviršība. Bet lai jau. Ko ta viņš zina par cara laikiem vai koksagīzu. Par deportācijām vismaz visi kladzina, to tagad zina visi. Tu var rakstīt neatņemdamies. Pamēģini par koksagīzu uzrakstīt 184 lpp. - nosprāgsi un neuzcelsies. Un lasītāji kritīs kā mušas.
Tā gribētos aizbraukt uz Latvāniju. Artis nopūtās. Jārubī vien iekšā dators un jāraksta. Lai rīt var "Kilogramā haltūras" kaut ko pateikt. Pie viena ieliks kādā avīzē. Uz Vairogu jau nesūtīs - tāpat jau labi ja pēc gada publicēs.
Vienkārši atpūsties, ieiet pirtiņā. Nedomāt ne par kādiem romāniem, vardarbībām, demokrātijām un kultūrām. Kā cilvēkam.
Bet tur jau tagad sadzīti visi geji. Deportēja veseliem vagoniem uz Abreni. Lai Dievzemīte tīra no tās nešķīstības. Karogi vien plīvoja!
I cilvēkiem labi, i gejiem miers. I Abrenei savs labums. Apdzīvota no vienas vietas, robežas atzīmētas, ar un ecē. Beidzot kultivē to Dieva zemīti.
Krievija no Abrenes atteicās uzreiz - viņiem tos izvraščencus nevajag. Fiksi no savas puses uzlika bruņotu sardzi un vienā naktī izara robežas sliedi tā, ka baltā Pitalovas smilts noputēja vien.
Uz Latvijas pusi par laimi purvs. Tur lai vazājas visādi sorosīti, meklēdami taisnības takas un demokrātiju.
Bet uz pirtiņu gribētos gan. Uzmest garu un tad tā viegli viegli debesīs.
Bet tas "Vectēva sapnis". Dzīva suņa murgi. Ko lai uzraksta? Viss riebjas.
Artis Jūdze skatījās uz grāmatskapi. Pilni skapji murgu murgiem. Nē, viņi raksta vēl klāt. Un tagad viņam vēl kaut kas jāuzraksta par to, ko tie tur ir uzrakstījuši. Nav dzīves.
otrdiena
Dažādas seksa pozas
- Āžkrustā, āžkrustā. - Kora Bliksena domāja, sēdēdama uz soliņa. - Āžkrustā jau ir bijis. Kā vēl var gulēt?
Kora sēdēja parkā un skatījās, kā dīgst zāle. Manai Latvijai. Ja mēs paši savu Latviiju nesargāsim, iznīks visa zāle. Bez Latvijas Tu esi pīslis.
- Vajag kaut ko tādu, ka iebliež. Taisni kā pa aknām. Ieknābā kā ar veserīti. Kā ar putniņa maigo knābi taisni aknās. Aknās un aknās un aknās. Tā femīni.
Kora tikko bija aizgājusi prom no sēdes. Ko var sēdēt visu laiku. Sēde aiz sēdes, ne gara, ne kvēles. Kaut kā jau jādzīvo ir. Mums pašiem mūsu Latvijā. Ja mēs paši Latviju nemīlēsim, kas cits mūs mīlēs.
- Kaut ko tomēr tādu globālu. Lai var tulkot. Lai pasaulē beidzot uzzina, cik Latvijā ir laba literatūra.
Kora pievēra acis. Cik labi bija pirms desmit gadiem Āfrikā rakstnieku mājās. Sēdēt pie bungalo un klausīties savannas skaņās. Saule riet kā sarkana lode, gaisā jocīga smaka. Ne ta sūdi, ne kaut kādi botāniskā dārza augi. Kā ziloņi izritina savus snuķus un peņus. Kā lauvas rēc kā uz kaušanu vai no radību un radīšanas laimes.
- Jā! Vajag kaut ko harmonisku! Un reizē latvisku. Tādu femīni fundamentālu latviskumu ar globālu vientulību un tomēr piederību savai zemei un tautai.
Kora atglauda šķipsnās krāsotos matus. Atkal strīpa ataugusi, jāiet pie friziera.
- Vārdi gan jāliek tādi, lai visi saprot. Nekādas Laimas, Dēklas vai Ūsiņus. Kaut būtu jau smuki. - Kora gandrīz jau apsvēra domu salaist kopā visu latvju panteonu. Lai vairojas Latvijai.
- Bet ej nu pēc tam iztulko. Ar pēdiņām jāliek visi vārdi. Un ej nu amerikānim izskaidro, ko Pīkols dara pie Saules meitām Līgo vakarā. Kā toreiz pat Jitlandē. Arī bija šitik pat riebīgs pavasaris. Sēdēja rakstnieku mājā un dzēra vīnu. Un tad tam stulbajam meksikānim bija jāskaidro, ka sieviešu literatūra nav bābu literatūra. Pilnīgi riebj.
Kora nospieda mobilā telefona pogu. Nu ko var zvanīt, kad jādomā. Lai sēž savā sēdē. Un paši lemj. Cik ta var lemt. Kas tad radīs vērtības, ja visi tikai lems.
- Vajag iešifrēt latvisko un globālo kaut kā tā, ka visi saprot. Bet tā reizē vienkārši, reizē tā, ka nesaprot un tad, kad saprot, tad saprot un tad vairs neviens nav tāds, kas nesaprot, kā bija jāsaprot. Jāsalaiž kopā kādi divi veči un sievieši. Lai atkal nepiešuj to bābu literatūru. Būs jums vīrieši, būs! Tik kā lai nosauc?
Kora izvilka no somas dienas plānotāju. Vilibalds, Zigismunds, Tālrīts, Druvvaldis, Karloss. Tfu, tie jau tādi Undīnes vārdi. Vajag kaut ko citu.
- Poza! Galvenais ir globāla poza! Lai visi saprot, kas tur domāts. Poza, poza. Proza, proza. Kaut ko klasisku un reizē pārlaicīgu.
Kora atglauda matus. Ak šie Latvijas pavasari. Nav ne saule uzlekusi, jau nokrita jūŗiņā. Zelta diegus bārstīdama, zelta drēbes kārstīdama. Tfu, jātiek prom no šitā latviskuma. Tā nekas pārlaicīgi klasisks nesanāks. Neviens atkal neko nesapratīs.
- Bā. Augšā, apakšā? = vai varbūt // Vajag kaut kādu grafisku zīmi. () )( O (O) (@) Tas jau pēc embrija izskatās.
Kora vilka strīpas blociņā. Taisni Tālrītu dienā.
- Jāieliek kaut kas latgalisks! Tas būs blieziens reizē dziļi latviski, apakšā pa aknām. Lai Dēkla Murdupāvela pabrīnās. Un tāpat neviens nesapratīs, varēs pa taisno teikt, ka ārzemju vārds. Īva? Īva valna sīva. O! Jānojauc pēdas. Īva ir dīva, Īvs ir Dīvs. Dīvs. Īvs. Krīvs. Krīvu krīvs.
Un nosaukumā %! Kā sievišķā un vīrišķā balanss. Viņš un viņa. Un strīpa pa vidu. Mūžam nesavienojamais un mūžam salipušais.
Kora ielika matos saulesbrilles. Maitas šļūk ārā.
- Vajag vēl vienu veci. Divi veči un bāba. Lai ir trijstūris. Un autore klāt. Lai visi tie pētnieki brīnās un raksta savus bakalaura darbus. Īvs varētu būt liekais nesaprastais. Un tie divi mīlas pāris. Pirams un Tisbe. Un Īvs pa vidu kā tā strīpa. Vai varbūt tomēr kaut ko intīmāku? Īvs ir gejs. Viņš noteikti ir gejs. Tas sader ar sēdes laikā spriesto - gejus ārā. Lai dzīvo aiz purva latvāņu birzīs. Paši lai stāda. Un katra latvāņa galā pa karogam! Un lai nesaka, ka viņus apspiež! Gejiem savu valsti Latvāniju. Aiz latvāņiem.
Tie divi noteikti guļ kopā. oo vai CD - kaut kā tā. GD dp un ЭE Jā, ЭE būtu labs. Krieviskais un latviskais kā dvīņi. Viņš krievu boļševika dēls, viņa latviešu nacionālistes meita. Bet tas jau ir bijis.
25 neizskatās tik labi. Bet apaļš cipars. Gan jau māksliniece uz vāka mācēs uzzīmēt tā, ka izskatās kā spoguļattēls. 69! 69, kad guļ kopā. 96, kad ir sakasījušies. 9/6 (69)
Velns, vajadzētu tad 69 gabaliņus. Pa kuru laiku tad? Vai tad mūsdienās kāds var iztikt no prozas vien? Neviens tak nevar tikai rakstīt.
Ai, liks tādus īsiņus. Lai jau ir tas postmodernisms. Un lai iepūš. Jo īsāk, jo mazāk var saprast.
Bet to femīno ar jāsaliek. Femīnās radību asinis, asiņu mokas, jaunavības plēves asinis, asinis pa degunu, strutas no truma uz pakaļas, sviedrus seksa laikā, iekāres siekalas, asaras un puņķus guļot bez Īva. Oi, taču vēl mēnešreižu asinis! Neapaugļotas sievietes zemes Adas - elles adītājas, adatu ādas, ādas ārdītājas - zudušo cerību izsīkumu palagos baltos kā ievziedu smārds. Ada, ada, ada, no mīlestības nekā. Amors aizlido pie citas. Jei bogu! Aborts. Amors. Abo? Tas otrs vecis ir viņas nedzimušais dēls, tukls eņģelis Abo.
Nē, nesapratīs. Tas ir par traku. Liks Amoru. Stulbi jau skan. Varbūt Amo? Skan kā suņa vārds, bet drusku var saprast. Ada mīl Amo, Amo Adu nē. Īvs ir augstais dievs, vīrišķi vīrišķais apaugļotājs. Un ne no Adas ādas. Amo ir Adas daļa. Adas dvēseles auglis. Viņas kārīgās miesas saplosītais auglis, kas asinīs iztek viņas palagos.
Amo un Ada guļ kā brālis un māsa - 69. Nekāds tur Īvs. Īvs lai noskatās, kā vajag. Sakārnis tāds. Amo un Ada. Vīrišķi sievišķais vienā būtnē. Viņa un viņš, māte un dēls, mīļākais un mīļākā. Pasaules gals un sākums. Asinīs. Noteikti, ka asinīs. Sarkanu vāku! Obligāti jāliek sarkanu vāku. Un viņš un viņa nešķirami - 6 un 9. Tie paši, bet citi. Kā pasaules embriji, kā saritinājušies pasaules sākumi, kam katram savs gals un astīte. Kā tādi kurkuļi Dieva dīķī. Dīva līķī. Īva īķī.
Jā, tas būs īstais. Amo un Ada asinīs, Īvs kā strīpa pa vidu - vīrišķais. Sarkans vāks un mūžība. 69.
Dīķī iekurkstējās vardes. Pavasaris. Nu jau tās stulbās vardes pūta pilnā rīklē:
- Kurrrrrrrrrr, kurrrrrrrr, krrrrrrr.....
Kora nostenējās vien. Tā ir zīme!!! 6 un 9 astītes kā kurkuļi un šīs varžu balsis! Viņai ir pieskāries Dievs. Ar savu vieglo esības miglu tas ir pārbraucis viņas dvēselei. Romāns būs!
Varētu puspasaules pierakstīt, ja nebūtu jāsēž tajās stulbajās sēdēs. Par geju izsūtīšanām uz Latvāniju, pasaules glābšanām, valūtas piesaistēm.
Kurš tad uzrakstīs visus tos romānus, ja Korai jātiek galā ar visu. Ko tad tulkos, ja romānu nebūs.
Kora sēdēja parkā un skatījās, kā dīgst zāle. Manai Latvijai. Ja mēs paši savu Latviiju nesargāsim, iznīks visa zāle. Bez Latvijas Tu esi pīslis.
- Vajag kaut ko tādu, ka iebliež. Taisni kā pa aknām. Ieknābā kā ar veserīti. Kā ar putniņa maigo knābi taisni aknās. Aknās un aknās un aknās. Tā femīni.
Kora tikko bija aizgājusi prom no sēdes. Ko var sēdēt visu laiku. Sēde aiz sēdes, ne gara, ne kvēles. Kaut kā jau jādzīvo ir. Mums pašiem mūsu Latvijā. Ja mēs paši Latviju nemīlēsim, kas cits mūs mīlēs.
- Kaut ko tomēr tādu globālu. Lai var tulkot. Lai pasaulē beidzot uzzina, cik Latvijā ir laba literatūra.
Kora pievēra acis. Cik labi bija pirms desmit gadiem Āfrikā rakstnieku mājās. Sēdēt pie bungalo un klausīties savannas skaņās. Saule riet kā sarkana lode, gaisā jocīga smaka. Ne ta sūdi, ne kaut kādi botāniskā dārza augi. Kā ziloņi izritina savus snuķus un peņus. Kā lauvas rēc kā uz kaušanu vai no radību un radīšanas laimes.
- Jā! Vajag kaut ko harmonisku! Un reizē latvisku. Tādu femīni fundamentālu latviskumu ar globālu vientulību un tomēr piederību savai zemei un tautai.
Kora atglauda šķipsnās krāsotos matus. Atkal strīpa ataugusi, jāiet pie friziera.
- Vārdi gan jāliek tādi, lai visi saprot. Nekādas Laimas, Dēklas vai Ūsiņus. Kaut būtu jau smuki. - Kora gandrīz jau apsvēra domu salaist kopā visu latvju panteonu. Lai vairojas Latvijai.
- Bet ej nu pēc tam iztulko. Ar pēdiņām jāliek visi vārdi. Un ej nu amerikānim izskaidro, ko Pīkols dara pie Saules meitām Līgo vakarā. Kā toreiz pat Jitlandē. Arī bija šitik pat riebīgs pavasaris. Sēdēja rakstnieku mājā un dzēra vīnu. Un tad tam stulbajam meksikānim bija jāskaidro, ka sieviešu literatūra nav bābu literatūra. Pilnīgi riebj.
Kora nospieda mobilā telefona pogu. Nu ko var zvanīt, kad jādomā. Lai sēž savā sēdē. Un paši lemj. Cik ta var lemt. Kas tad radīs vērtības, ja visi tikai lems.
- Vajag iešifrēt latvisko un globālo kaut kā tā, ka visi saprot. Bet tā reizē vienkārši, reizē tā, ka nesaprot un tad, kad saprot, tad saprot un tad vairs neviens nav tāds, kas nesaprot, kā bija jāsaprot. Jāsalaiž kopā kādi divi veči un sievieši. Lai atkal nepiešuj to bābu literatūru. Būs jums vīrieši, būs! Tik kā lai nosauc?
Kora izvilka no somas dienas plānotāju. Vilibalds, Zigismunds, Tālrīts, Druvvaldis, Karloss. Tfu, tie jau tādi Undīnes vārdi. Vajag kaut ko citu.
- Poza! Galvenais ir globāla poza! Lai visi saprot, kas tur domāts. Poza, poza. Proza, proza. Kaut ko klasisku un reizē pārlaicīgu.
Kora atglauda matus. Ak šie Latvijas pavasari. Nav ne saule uzlekusi, jau nokrita jūŗiņā. Zelta diegus bārstīdama, zelta drēbes kārstīdama. Tfu, jātiek prom no šitā latviskuma. Tā nekas pārlaicīgi klasisks nesanāks. Neviens atkal neko nesapratīs.
- Bā. Augšā, apakšā? = vai varbūt // Vajag kaut kādu grafisku zīmi. () )( O (O) (@) Tas jau pēc embrija izskatās.
Kora vilka strīpas blociņā. Taisni Tālrītu dienā.
- Jāieliek kaut kas latgalisks! Tas būs blieziens reizē dziļi latviski, apakšā pa aknām. Lai Dēkla Murdupāvela pabrīnās. Un tāpat neviens nesapratīs, varēs pa taisno teikt, ka ārzemju vārds. Īva? Īva valna sīva. O! Jānojauc pēdas. Īva ir dīva, Īvs ir Dīvs. Dīvs. Īvs. Krīvs. Krīvu krīvs.
Un nosaukumā %! Kā sievišķā un vīrišķā balanss. Viņš un viņa. Un strīpa pa vidu. Mūžam nesavienojamais un mūžam salipušais.
Kora ielika matos saulesbrilles. Maitas šļūk ārā.
- Vajag vēl vienu veci. Divi veči un bāba. Lai ir trijstūris. Un autore klāt. Lai visi tie pētnieki brīnās un raksta savus bakalaura darbus. Īvs varētu būt liekais nesaprastais. Un tie divi mīlas pāris. Pirams un Tisbe. Un Īvs pa vidu kā tā strīpa. Vai varbūt tomēr kaut ko intīmāku? Īvs ir gejs. Viņš noteikti ir gejs. Tas sader ar sēdes laikā spriesto - gejus ārā. Lai dzīvo aiz purva latvāņu birzīs. Paši lai stāda. Un katra latvāņa galā pa karogam! Un lai nesaka, ka viņus apspiež! Gejiem savu valsti Latvāniju. Aiz latvāņiem.
Tie divi noteikti guļ kopā. oo vai CD - kaut kā tā. GD dp un ЭE Jā, ЭE būtu labs. Krieviskais un latviskais kā dvīņi. Viņš krievu boļševika dēls, viņa latviešu nacionālistes meita. Bet tas jau ir bijis.
25 neizskatās tik labi. Bet apaļš cipars. Gan jau māksliniece uz vāka mācēs uzzīmēt tā, ka izskatās kā spoguļattēls. 69! 69, kad guļ kopā. 96, kad ir sakasījušies. 9/6 (69)
Velns, vajadzētu tad 69 gabaliņus. Pa kuru laiku tad? Vai tad mūsdienās kāds var iztikt no prozas vien? Neviens tak nevar tikai rakstīt.
Ai, liks tādus īsiņus. Lai jau ir tas postmodernisms. Un lai iepūš. Jo īsāk, jo mazāk var saprast.
Bet to femīno ar jāsaliek. Femīnās radību asinis, asiņu mokas, jaunavības plēves asinis, asinis pa degunu, strutas no truma uz pakaļas, sviedrus seksa laikā, iekāres siekalas, asaras un puņķus guļot bez Īva. Oi, taču vēl mēnešreižu asinis! Neapaugļotas sievietes zemes Adas - elles adītājas, adatu ādas, ādas ārdītājas - zudušo cerību izsīkumu palagos baltos kā ievziedu smārds. Ada, ada, ada, no mīlestības nekā. Amors aizlido pie citas. Jei bogu! Aborts. Amors. Abo? Tas otrs vecis ir viņas nedzimušais dēls, tukls eņģelis Abo.
Nē, nesapratīs. Tas ir par traku. Liks Amoru. Stulbi jau skan. Varbūt Amo? Skan kā suņa vārds, bet drusku var saprast. Ada mīl Amo, Amo Adu nē. Īvs ir augstais dievs, vīrišķi vīrišķais apaugļotājs. Un ne no Adas ādas. Amo ir Adas daļa. Adas dvēseles auglis. Viņas kārīgās miesas saplosītais auglis, kas asinīs iztek viņas palagos.
Amo un Ada guļ kā brālis un māsa - 69. Nekāds tur Īvs. Īvs lai noskatās, kā vajag. Sakārnis tāds. Amo un Ada. Vīrišķi sievišķais vienā būtnē. Viņa un viņš, māte un dēls, mīļākais un mīļākā. Pasaules gals un sākums. Asinīs. Noteikti, ka asinīs. Sarkanu vāku! Obligāti jāliek sarkanu vāku. Un viņš un viņa nešķirami - 6 un 9. Tie paši, bet citi. Kā pasaules embriji, kā saritinājušies pasaules sākumi, kam katram savs gals un astīte. Kā tādi kurkuļi Dieva dīķī. Dīva līķī. Īva īķī.
Jā, tas būs īstais. Amo un Ada asinīs, Īvs kā strīpa pa vidu - vīrišķais. Sarkans vāks un mūžība. 69.
Dīķī iekurkstējās vardes. Pavasaris. Nu jau tās stulbās vardes pūta pilnā rīklē:
- Kurrrrrrrrrr, kurrrrrrrr, krrrrrrr.....
Kora nostenējās vien. Tā ir zīme!!! 6 un 9 astītes kā kurkuļi un šīs varžu balsis! Viņai ir pieskāries Dievs. Ar savu vieglo esības miglu tas ir pārbraucis viņas dvēselei. Romāns būs!
Varētu puspasaules pierakstīt, ja nebūtu jāsēž tajās stulbajās sēdēs. Par geju izsūtīšanām uz Latvāniju, pasaules glābšanām, valūtas piesaistēm.
Kurš tad uzrakstīs visus tos romānus, ja Korai jātiek galā ar visu. Ko tad tulkos, ja romānu nebūs.
13. janvāris
Varbūt viņi paies garām?
Undīne Rapse skatījās pa logu un mēģināja saprast, vai notiekošais jau ir noticis vai vēl tikai notiks.
Jāsaka, ka tik lielisku dzimumdienu viņa nebija gaidījusi. Bija ielūgti daži draugi, pārsvarā no veciem laikiem. Viņa ilgi bija domājusi, vai ielūgt arī Sanitu. Tomēr uz izsūtīto e-pastu viņa neatbildēja. Laikam domāja vakarā pēc darba palasīt kādu detektīvu. Uz tiem viņa ir kā traka. Slēpj un taisnojas, bet mierā neliekas, kamēr grāmata cauri un zin slepkavas un razbainieka vārdu.
Sanitai laikam nepatika, ka starp ielūgtajiem bija arī dažas personas no veciem laikiem. Kad vēl brauca uz Pēterburgu dibināt kontaktus un izdot grāmatas. Jāsaka, toreiz viss tā arī nobruka. Kur palika grāmatas, kur kontakti, vilks viņu zina. Dažas pakas vēl gadiem stāvēja Rapses dzīvoklī. Kamēr caur paziņām nogrūda uz lauku skolām.
Nekas, uzaicināšu viņu citugad. Pasākums galu galā bija domāts maniem draugiem putniem. Kas no zinātnieces par putnu.
Undīne domāja pie sevis un vēroja, kā aiz Flinga bāra loga policija stāv ar baltām cirmuļgalvām un stekiem un daži brēcoši tipi plivinās pa priekšu. Būtu ņēmuši tos stekus un devuši pa pieri. Vai vismaz novicojuši ar latvāņiem, lai dzīvas vietas nejūt. Stāv tik.
Savukārt bārā Flings, kas arī atrodas Omes laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.
Koncerts maniem draugiem pelnu kastē. Komplektā ar saeimas demolēšanu. Dzimšanas diena ir izdevusies.
Undīne Rapse rezumēja pie sevis un iesūca no glāzes Molotova kokteili. Drusku oda pēc spirta.
No sākuma likās, ka cauri būs. Darba diena. Sniegs nokusis. Viss pelēks un drūms. "Sarkanā" visas vietas aizsistas. Krīze viņiem... Ne dzimumdienu nevar nosvinēt!
Pa dienu viņa piezvanīja uz apgādu, bet tur pūta un elsa vien. Pilns ar jaunajām rakstniecītēm, Haltūrkapitāla fondam nogriezuši finansējumu, Vellpils rakstnieku mājai vētrā izsisti logi un pagalmā apgāzies koks. Vispār viss noskaņojums sabojājās. Kāda vairs svinēšana.
Pēc brīža atkal palika labāk. Iegāja draugos, palasīja apsveikumus no Limbažiem. Tauta viņu mīl. Lai iepūš visi apgādi. Viņu izdeva un izdos. Un viņu lasīs. Raudādami. Obligātajā literatūrā.
Būtu jānomaina profila bildi. Tā sarkanā bija labāka, bija daudz komplimentu.
Rapse atlaidās dīvānā. Labi tā. Mūzika, kokteilis. Arī aiz loga interesanti. Pavisam cita lieta kā sēdēt mājās un skatīties uz ielu. Tad vēl tā vecā baznīca zvana. Viņa pati jau sen nedzird, bet ciemiņi mūžīgi lec kājās un skrien pie loga. Nu cik var. Un vēl visi trauki pēc tam. Mazgā stundām. Šitā ne vainas, atnāc, nosvinies, aizej.
Drusku jau iet pa traku pa to Omes laukumu. Sitas kā traki, lauž un met ar akmeņiem. Bet tā jau ar tiem latviešiem ir. Kamēr viss labi, raksta dzejolīšus. Kā liec izlasīt normālu romānu, sāk brēkt un dedzināt. Dekadenti ar, viens nemiers un posts, galu beigās viss beidzās ar muižu dedzināšanām un soda ekspedīcijām.
Aiz loga brīkšķēja vien. Pūlis bija sadalījies divās daļās. Policistu cirmuļgalvas ar stekiem zvetēja kādu pusaudzi. Tas saliecies kamolā, griezās ap savu asi. Pārējie kliedza: Suņi, suņi! Bet tuvāk negāja.
Sadomājušies ar, skolā nelasīšot latvju prozu. Skrēja uz "Letonikas" bibliotēku demolēt. Labi, ka policija iejaucās, krājums palika neskarts. Lai demolē saeimu, ko lien pie romāniem!
Dzimšanas diena tomēr ir reizi gadā. Labi to nosvinēt mierīgi un pašā Vecrīgas sirdī.
Undīne Rapse skatījās pa logu un mēģināja saprast, vai notiekošais jau ir noticis vai vēl tikai notiks.
Jāsaka, ka tik lielisku dzimumdienu viņa nebija gaidījusi. Bija ielūgti daži draugi, pārsvarā no veciem laikiem. Viņa ilgi bija domājusi, vai ielūgt arī Sanitu. Tomēr uz izsūtīto e-pastu viņa neatbildēja. Laikam domāja vakarā pēc darba palasīt kādu detektīvu. Uz tiem viņa ir kā traka. Slēpj un taisnojas, bet mierā neliekas, kamēr grāmata cauri un zin slepkavas un razbainieka vārdu.
Sanitai laikam nepatika, ka starp ielūgtajiem bija arī dažas personas no veciem laikiem. Kad vēl brauca uz Pēterburgu dibināt kontaktus un izdot grāmatas. Jāsaka, toreiz viss tā arī nobruka. Kur palika grāmatas, kur kontakti, vilks viņu zina. Dažas pakas vēl gadiem stāvēja Rapses dzīvoklī. Kamēr caur paziņām nogrūda uz lauku skolām.
Nekas, uzaicināšu viņu citugad. Pasākums galu galā bija domāts maniem draugiem putniem. Kas no zinātnieces par putnu.
Undīne domāja pie sevis un vēroja, kā aiz Flinga bāra loga policija stāv ar baltām cirmuļgalvām un stekiem un daži brēcoši tipi plivinās pa priekšu. Būtu ņēmuši tos stekus un devuši pa pieri. Vai vismaz novicojuši ar latvāņiem, lai dzīvas vietas nejūt. Stāv tik.
Savukārt bārā Flings, kas arī atrodas Omes laukumā, cilvēki mierīgi klausījās mūziku.
Koncerts maniem draugiem pelnu kastē. Komplektā ar saeimas demolēšanu. Dzimšanas diena ir izdevusies.
Undīne Rapse rezumēja pie sevis un iesūca no glāzes Molotova kokteili. Drusku oda pēc spirta.
No sākuma likās, ka cauri būs. Darba diena. Sniegs nokusis. Viss pelēks un drūms. "Sarkanā" visas vietas aizsistas. Krīze viņiem... Ne dzimumdienu nevar nosvinēt!
Pa dienu viņa piezvanīja uz apgādu, bet tur pūta un elsa vien. Pilns ar jaunajām rakstniecītēm, Haltūrkapitāla fondam nogriezuši finansējumu, Vellpils rakstnieku mājai vētrā izsisti logi un pagalmā apgāzies koks. Vispār viss noskaņojums sabojājās. Kāda vairs svinēšana.
Pēc brīža atkal palika labāk. Iegāja draugos, palasīja apsveikumus no Limbažiem. Tauta viņu mīl. Lai iepūš visi apgādi. Viņu izdeva un izdos. Un viņu lasīs. Raudādami. Obligātajā literatūrā.
Būtu jānomaina profila bildi. Tā sarkanā bija labāka, bija daudz komplimentu.
Rapse atlaidās dīvānā. Labi tā. Mūzika, kokteilis. Arī aiz loga interesanti. Pavisam cita lieta kā sēdēt mājās un skatīties uz ielu. Tad vēl tā vecā baznīca zvana. Viņa pati jau sen nedzird, bet ciemiņi mūžīgi lec kājās un skrien pie loga. Nu cik var. Un vēl visi trauki pēc tam. Mazgā stundām. Šitā ne vainas, atnāc, nosvinies, aizej.
Drusku jau iet pa traku pa to Omes laukumu. Sitas kā traki, lauž un met ar akmeņiem. Bet tā jau ar tiem latviešiem ir. Kamēr viss labi, raksta dzejolīšus. Kā liec izlasīt normālu romānu, sāk brēkt un dedzināt. Dekadenti ar, viens nemiers un posts, galu beigās viss beidzās ar muižu dedzināšanām un soda ekspedīcijām.
Aiz loga brīkšķēja vien. Pūlis bija sadalījies divās daļās. Policistu cirmuļgalvas ar stekiem zvetēja kādu pusaudzi. Tas saliecies kamolā, griezās ap savu asi. Pārējie kliedza: Suņi, suņi! Bet tuvāk negāja.
Sadomājušies ar, skolā nelasīšot latvju prozu. Skrēja uz "Letonikas" bibliotēku demolēt. Labi, ka policija iejaucās, krājums palika neskarts. Lai demolē saeimu, ko lien pie romāniem!
Dzimšanas diena tomēr ir reizi gadā. Labi to nosvinēt mierīgi un pašā Vecrīgas sirdī.
sestdiena
datorklase
Vis ir riebīgi, riebīgi, riebīgi. Domāja mazā rakstniece, sēdēdama datorklasē. Viņa bija uzrakstījusi jau veselus divus romānus, bet nevienam neko nevajadzēja. Vienu romānu viņa bija uzrakstījusi par bezvārda mauku, kas dzemdē divus dēlus. Viens no dēliem ir gejs, otrs deputāts. Šī vieta viņai pašai ļoti patika. Ļoti ticami un, galvenais, hiperbolizēti salīdzinājuma veidā atklājas šīs pasaules riebīgums. Brāli geju nošauj deputāta šoferis, kamēr labais brālis krogā tiekas ar māti mauku. Tajā vietā viņa pati gandrīz raudāja. Viņai bija žēl geja. Tas bija mazās rakstnieces pirmais romāns, viņa nezināja, kā lai pabeidz - patiesībā viņai jau apmēram pie dzemdībām bija piegriezies rakstīt, tomēr viņa turpināja. Kā tad Andrievs Krupīts savā laikā uzcirta cik klučus ar roku. Vai tad viņa sliktāka ar datoru. Tas nekas, ka brālis istabā klausās savu miroņu roku un māsai nāk džeki. Piekāst viņus visus. Mazā rakstniece pabužināja savus piķa melnos matus. Laba krāsa, uzreiz cits dzīvīgums. Mēle joprojām bija piepampusi. Kad viņa izdūra mēlē pīrsingu, vakarā iesāka otru romānu. Ir jau gandrīz gatavs. Tur viss bija par viņu pašu. Piekāst par viņiem visiem. Visa klase ir idioti. Skola ir idioti, un mamma ir idiote. Teica vest pie ārsta, citādi mēle sastrutos un nopūs. Lai pūst ellē. Kad viņai nopūs mēle, būs daudz brīva laika. Viņa sēdēs un rakstīs, rakstīs, rakstīs. Mazā rakstniece ar savām piķa krāsā nokrāsotajām acīm skatījās datorklases monitorā. Nelietot čatam. Neinstalēt neko!!! Učene atkal bija uzlīmējusi zīmītes. Piekāst visus. Romānu viņa pabeigs. Un tad visi redzēs! Mamma, paps un visa klase. Viņa nevienam neteiks, ka slavenā rakstniece ir viņa. Tikai ziņās parādīs, kā viņa dzer šampi izdevniecībā. Un grāmatas prezentācijā viņa sēdēs aiz galda un dalīs autogrāfus. Visi stāvēs rindā. Jānopērk jauna nagu laka. Atkal no rakstīšanas nodrupuši nagi, mazā rakstniece skatījās uz rokām - balti rozīgas malas, zem nagiem melnas strīpas. Melnām plēksnītēm nagu laka atdalījās, bet noplēst nevarēja. Datorklases datorus neviens neapkopa. Viņa redzēja, ka tastatūrā ir čipsu drupačas, putekļi un sezama sēklas. Cik riebīgi, riebīgi, riebīgi viss.
mala
Undīne Rapse aptina ap galvu lakatu, sasēja mezglā - skariņas nokarājās gar ausīm un mazliet kutināja. Tā ne. Viņa lakatu sasēja vēlreiz. Skariņas gan pieskārās pierei, tomēr vismaz mati netraucēja.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.
jāiet uz mežu
Postmodernisms ir viņas bieds. Bieds, bieds, jā. Bieds varētu būt. Varbūt šausmas? Nē, šausmas tomēr velk uz šausmu estētikas pusi, bet tās viņai nav. Bieds ir ļoti latviski. Pavisam kā no vārdnīcas. Nez, kas vārdnīcā ir par biediem. Postmoderni domājot, varētu nosaukt arī par prieku. Vai par sviestu. Postmodernisms ir viņas sviesta prieks. Bet vai lasītājs sapratīs?
Muntis Nerelis košļāja Orbit Sweetmint atsvaidzinošo zelējamo gumiju un patrina ar roku galdu. Palika drusku taukaina strīpa. Vajadzētu noslaucīt putekļus. Mati arī jāizmazgā. Sen nav būts uz mežu. Atkal jau tas draņķa sniegs nokusīs.
Ance Ūse uzrakstījusi lielisku rakstu. Reti gadās tik lieliski gabali, par ko izteikties - spļauj kā spļaudams, vienmēr būs trāpīts mērķī.
Nez, ko viņi dara tai AU studiju namā? Zelē tabaku? Lai uzrakstītu tik lielisku gabalu, ar vīnu būtu par maz. Bet varbūt tomēr vīnu. Lai gan no tabakas zelēšanas ugunsdrošības sirēnas taču neiedarbojas. Cik nav dzirdēts - sāk kaukt un viss studiju process lupatās.
Muntis Nerelis palaida play. Atskanēja abrahamu kalnu rajona ganu dziesmas. Tomēr cita lieta paklausīties, attīra iekšas.
Kur es paliku? Jāpasaka kaut kas par Ūses kritikas objektu. Sanita Ožkalns gan neko šoreiz neteica. Lai ļaujoties pats, bet tā to lietu tomēr nevar atstāt. AU ražo jaunos kritiķus, kas ne velna nejēdz. Nekritizē ne sitami. Un latvju proza stagnē. Vai varbūt grimst stagnātismā. Stagnē un sfagni skan labi, lieliska saskaņa - literatūrkritikas purvā stagnē sfagni. Laikam tomēr jāaiziet uz mežu.
Tātad Ilvas Bumbiera romānā ir skaidri jaušama. Nē, nav jaušama. Jaušama būtu kā padomju recenzijās. Vajag indīgāk. Ilvai Bumbierei ir redzīga acs. Lieliski! Reizē vienkārši, bet Ožkalnam arī patiks.
Par Undīni Rapsi būtu rakstījusi viņa pati. Kurš vēl tik dziļi ir iegrimis Rapses poētiskajā anatomijā. Kurš ir izlasījis visas grāmatas un ieguvis tik plašus prozas kontekstus.
Bet lai jau viņa muld. Nerelis zināja - izlasījis visvairāk ir viņš.
Vēl kaut kas jāpasaka par AU studiju nama docētājas Ances Ūses intelektu. Finālam. Tad gan uz mežu. Tagad dienas īsas, sniegs arī drīz nokusīs.
Muntis Nerelis košļāja Orbit Sweetmint atsvaidzinošo zelējamo gumiju un patrina ar roku galdu. Palika drusku taukaina strīpa. Vajadzētu noslaucīt putekļus. Mati arī jāizmazgā. Sen nav būts uz mežu. Atkal jau tas draņķa sniegs nokusīs.
Ance Ūse uzrakstījusi lielisku rakstu. Reti gadās tik lieliski gabali, par ko izteikties - spļauj kā spļaudams, vienmēr būs trāpīts mērķī.
Nez, ko viņi dara tai AU studiju namā? Zelē tabaku? Lai uzrakstītu tik lielisku gabalu, ar vīnu būtu par maz. Bet varbūt tomēr vīnu. Lai gan no tabakas zelēšanas ugunsdrošības sirēnas taču neiedarbojas. Cik nav dzirdēts - sāk kaukt un viss studiju process lupatās.
Muntis Nerelis palaida play. Atskanēja abrahamu kalnu rajona ganu dziesmas. Tomēr cita lieta paklausīties, attīra iekšas.
Kur es paliku? Jāpasaka kaut kas par Ūses kritikas objektu. Sanita Ožkalns gan neko šoreiz neteica. Lai ļaujoties pats, bet tā to lietu tomēr nevar atstāt. AU ražo jaunos kritiķus, kas ne velna nejēdz. Nekritizē ne sitami. Un latvju proza stagnē. Vai varbūt grimst stagnātismā. Stagnē un sfagni skan labi, lieliska saskaņa - literatūrkritikas purvā stagnē sfagni. Laikam tomēr jāaiziet uz mežu.
Tātad Ilvas Bumbiera romānā ir skaidri jaušama. Nē, nav jaušama. Jaušama būtu kā padomju recenzijās. Vajag indīgāk. Ilvai Bumbierei ir redzīga acs. Lieliski! Reizē vienkārši, bet Ožkalnam arī patiks.
Par Undīni Rapsi būtu rakstījusi viņa pati. Kurš vēl tik dziļi ir iegrimis Rapses poētiskajā anatomijā. Kurš ir izlasījis visas grāmatas un ieguvis tik plašus prozas kontekstus.
Bet lai jau viņa muld. Nerelis zināja - izlasījis visvairāk ir viņš.
Vēl kaut kas jāpasaka par AU studiju nama docētājas Ances Ūses intelektu. Finālam. Tad gan uz mežu. Tagad dienas īsas, sniegs arī drīz nokusīs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)