mala

Undīne Rapse aptina ap galvu lakatu, sasēja mezglā - skariņas nokarājās gar ausīm un mazliet kutināja. Tā ne. Viņa lakatu sasēja vēlreiz. Skariņas gan pieskārās pierei, tomēr vismaz mati netraucēja.
Vajadzētu sakārtot māju. Viņa skatījās uz plauktu un domāja. Vajadzētu izmest vecās vēstules. Vai varbūt neuzkrītoši iesmērēt muzejam, bet pirms tam tomēr pašai jāizmet viss liekais.
Viņa joprojām nožēloja, ka pagājušo reizi, kad pie viņas muzeja praksē bija atnākušas AU studentītes, viņa bija izturējusies tik nicinoši un iedevusi tikai pāris skolas gadu zīmējumu. Makulatūru būtu bijis vērts papurināt nopietnāk.
Bet pēc kā tad tas izskatītos. Kāds padomātu, ka viņa pati, dzīva būdama, bāžas muzejā, lai muzejs pēc tam spekulē ar viņas līķi. Nu nē. Labāk sadedzināt. Sakraut sārtā, ka ne pelnu pēpeles, ne svirluma smakas nepaliktu un ne spīguma sparkstums neliecinātu par viņas pagātni.
Ožkalns ar sen nav nācis. Laikam jau ar to Juragaili vairs nav lāga. Teica, teica, ka izdošot kaut kādu romānu, bet palika tikai runājam. Rapses romāns tas nebija. Ožkalns vēl taisnojās, ka vajag arī kaut ko citu. Kaut ko drusku jāpamaina. Noplēsīs no autora naudu par izdošanu, tad izdos Rapses romānu.
Autorīte esot no kaut kādām censonēm. Sarakstījusi kaut kādu blāķi un iedevusi lasīšanai. Nu kurš tā dara. Cenu uzsist vajag mācēt. Un nākt prozā ar joni, ka pēc tam gadu gadiem sauc par nikno. Pa laikam slejās der paniekoties, izžņaugt pilsonisko nīgrumu un nokratīt lieko rasu.
Tēvam kaut kur Abrenē esot mežs. Izcirtīšot, pārdošot, naktī pāri robežai, un vilks pakaļ nedziedās. Par to naudu izdošot tā skuķa romānu. Jāsmejas. Ko tāds zina no cenām.
Undīne nosita stulbo drozofilu, kas lidoja kaut kur no virtuves uz loga pusi. Tādai maitai nelīdz ne vīraka dedzināšana, ne citas austrumu zintis. Vairojas kā mūdži.
Vajadzētu pieķerties romānam. Ja nu sanāk tā izdošana. Radošo stipendiju izmaksāja tikai pēc mēneša. Pa to laiku jau vajadzēja būt gatavām cik nodaļām. Bet lai nu liekas mierā. Saraus un sataisīs. Vai tad pirmais vai pēdējais romāns. Kā smejies, Abrenē mežu daudz.
Nosaukumu viņa bija jau izdomājusi. Mala. Īsi un smuki. Lai pēc tam piešujas. Mala ir mala ir mala. Vai kā nu tur kaut kas teica.