kritika ir mirusi

Vajag spēt, vajag spēt. Stipram būt un uzvarēt.
Ožkalns sarauca pieri. Ko kritisku lai uzraksta par kritiku.
Kritika ir mirusi.
Viņa sakārtoja pelēkās žaketes atloku. Vai tu re ko, mirusi.
Mirusi. Kritika ir mirusi.
Ožkalns skatījās monitorā un domāja.
Ja kritika ir mirusi, tad ko viņa te vispār raksta.
Viņa iezīmēja visu tekstu. Balti burti uz zila fona. Kritika ir mirusi.
Sūds ar visu, virsrakstu izdomās pēc tam! Viņa nospieda delete taustiņu, brīdi padomāja.
Bet tomēr bija teikts spēcīgi. Kritikas nāve ir lasītāja un autora nāve kubā.
Kubā? Varbūt varētu apspēlēt Kubas, kuba un kubā aspektus. Tomēr arī kritika ir radoša. Ne tikai literatūra. Metafiziska spēle ar tekstu, jauna teksta aušana un cirkulāra citātu mija.
Hmm, kas ir tā kritika. Kāpēc par Undīni viņai sanāca labas kritikas, bet Bumbieris nepatīk un viss. Nē, nu tā ar nevar teikt. Bumbieris arī ir interesants, tomēr Undīni viņa ir izlasījusi visu. Arī to, ko vēl nav izdevusi ne viņa, ne citi. Varbūt pat to, ko Undīne nemaz nav rakstījusi.
Kaut kas jāuzraksta par to kritiku. Pirms kāda mēneša piezvanīja un pateica, ka jaunajam Vairogam var iesniegt domas par literatūrkritiku. Nu jau nedēļa pāri termiņam, bet gan jau vēl neviens nav iesniedzis.
Sanita Ožkalns uz brīdi apjuka. Gan jau atkal visi būs sabāzti vienā maisā: Ringvalds Cepsnis par prozu, Karloss Bērniņš par dzeju, Andra Ratustīpa vells zina par ko.
Ko lai uzraksta par to kritiku?
Viņa sēdēja pie monitora un jutās kā pelēkā purvā.