kanons

Iekļaut tikai mirušos vai tomēr arī kādu no kolēģēm, pie sevis jau kuro dienu bubināja Kora Bliksena. Ja liek tikai mirušos, tādi kapi vien sanāk, nevis mūsdienīga literatūra - sterili, iepriekšparedzami, vieni miroņi vien un laureāti. Ja saliek kolēģes, arī nepatīkami - kā neliksi sevi. Bet sevi ielikt nedrīkst, atkal pārmetīs, ka bāžas iekšā par katru cenu un aizēno talantus. Dari tā vai šitā. Tāpat jau nebūs labi. Šaura, šaura mums vide. Viņa nopūtās un domāja tālāk.
Kā bibliotēku labdarei Korai gan pienāktos domāt tikai par publiskās lasītavās bieži lasītiem tekstiem. Kā rādaVĀKA LALA dati, jau kuro gadu lasītākie romāni ir detektīvi. Viens Emīls Kuljanskis gadā tiek nolasīts vairāk nekā visa pārējā latvju proza kopā. Bet neliks tak kaut kādas lubas kanonā. Ko Europa padomās.
Vells rāvis to Europu, viņa brīžiem pie sevis nodomāja, likdama sarakstā uzvārdus un atkal izsvīdrodama. Izdomā ar - kanons. Kas var latvju prozu ielikt rāmī vai pienaglot pie sienas.
Un vēl pateikt, ka literatūras kanonā neder tikai proza, vajag arī dzeju, lugas un ko vēl ne. Katrs romāns taču ir vērtība. Kā lai atrod dažus īstos.
Ir jau komisijā arī citi - Muntis Nerelis un Raimonds Sviedris, Guntars Šīperis un Rainis Tukšis. Fu, tas vien jau skan kā dzeja. Latvju literatūras nelaime ir dzeja. Vajag vairāk labas prozas, pie sevis nobubināja Kora.
Bet ļauj tikai tādiem lemt, saliks visādus Raiņus, Rainienes un viņa brāļus. Raini jau nu stabili ieliks, bez tā jau latvju literatūra nekust. Gan jau iebāzīs arī Aspaziju - kā femīno Raiņa pusi. Un pēdējā sēdē visi bļaustījās arī par Romāna Sobervenska Raini un viņa brāļiem. Puse kanona no Raiņa vien!
Pieņemsim, ka dzejai ar to miers būtu. Bet ne velna! No Raiņa - lugas, no Aspazijas - lugas, par Raini - romāns! Īstajai prozai nekā vairs nepaliek.
Nerelis teica, ka no mūsdienām neko nevar likt. Ar Šīperi un Tukši sprieda, ka sešdesmit gadi kā minimums. Kur viņi ir redzējuši kādu mūsdienu rakstnieci, kam ir sešdemit gadu? Kora atglauda škipsnās balinātos matus. Pat Rapsei tik daudz vēl nav!
Ļauj tādiem tik vaļu lemt. Tad jau ieliks atkal Dēklas sēņu romānus. Tagad jau modē literārās telpas pārrāvumi - no zemnieka sētas tēlojuma nepilnā gadsimtā viņi ir tikuši līdz ārzemēm.
Lasa jau to Dēklu - gan pērk, gan ņem bibliotēkās, bet tomēr kaut kas nav tā. Sprasta kā lauku beka. Lai arī satiekas ar Haltūrkapitāla ļaudīm un visādi cenšas izsisties. Diezkas jau nav, šitā pie vecuma lauzties iekšā literatūrā.
Nerelim gan pamēģini tikai pateikt. Stāv un krīt. Dēkla un Dēkla. Gatavs visas balvas iedot, kā toreiz prosas lasījumos. Ņems un ieliks kanonā, taisnojies nu, ka negribēji.
Raimondam Sviedrim tikai dzeja vien prātā. Nosities līks ar savu zaļo gurķu akadēmiju. Pielauza arī Koru novadīt kādas pāris nodarbības. Tā jau cilvēks samaksā, bet nu neiemācīsies tie gurķi mūžam tā rakstīt, lai nogāztu kanonu.
Sodība vien ir ar to latviešu literatūras kanonu. Tāpat visiem labs nebūsi. Re, Ožkalns jau uzcepis petīciju - kāpēc kanonā nav neviena, kas raksta PAR latviešu literatūru. Gribēja gan. Domā, ja šī cep kaut kādu žulti par literatūru, tad tiks iekšā literatūrā? Gan jau pati gribēja tikt pie lemšanas. Citādi nebūs.
Laikam jāskrien uz bibliotēku, Kora Bliksena paskatījās pulkstenī. Pēc tam komisijas sēde. Atkal plēsīsies par Raini. Ko padarīsi, ka tā latvju literatūra kā tāds krancis - katra auss uz savu pusi: vienā ausī dzeja, otrā proza, bet asti luncina literatūrkritika.