purvā

Ka pie Latvānijas robežām daudz purvu un slīkšņu, zināja katrs. Skolā visi bija mācījušies par purvaino zemi aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Tikai skolā neviens nebija mācījies, cik šie purvi patiesībā ir lieli un slapji.
Antoņina Pursīte atglauda matus no nosvīdušās pieres un pārlaida skatu apvārksnim. Kur ne acis laid, visur pie horizonta slējās sīku priedīšu mežs. Nemanīja ne niedru, ne garāku koku. Purvā, purvā viss bija. Vienā vienīgā purvā. Kur lai iet?
Ja viņa to nebūtu zinājusi, nebūtu laidusies ceļā. Tagad aiz viņas, šļakstinādama rāvaino ūdeni, brida visa tauta. Viņa zināja. Tikai tā zināšana bija pagaisusi. Te, purva vidū, nekas vairs nelikās vienkārši. Te nevarēja nojaust ne virzienu, ne ceļu. No ciņa uz cini veda ceļš. Tas ir, ceļš neveda. Veda viņa, saiešanas nama biedre, tautas mīlētā Antoņina Pursīte.
Tikai viņa pati nojauta, kādā purvā viss ir. Viņa bija cerējusi drīz ieraudzīt otra krasta priedes. Bet nemanīja neko, kas atšķirtos no ainavas - purvains klajums ar ūdeņainām slīkšņām. Nu jau arī aiz muguras vairs nemanīja neko - tikai tādu pašu klajumu.
Tomēr viņa saņēmās un brida. Gumijnieki nožļurkstēja, izvilkti no brūnās rāvas. Ejam. Aiz purva ir Latvānija.